Grāmata īstajā laikā

Bils Plotkins. Mežonīgais prāts (fragments no grāmatas ievada)

Ir pienācis laiks palūkoties uz sevi no jauna – atdzīvināt izpratni par to, ko nozīmē būt cilvēkam, iepūst jaunu dzīvību senās nojausmās par to, kas mēs esam, un atkal iemācīties līksmi izdzīvot instinktīvo tuvību ar Zemes kopienu, kurā esam iesakņoti. Mēs esam aicināti no jauna atklāt, ko nozīmē būt cilvēkiem ārkārtīgi daudzveidīgajā pasaulē, kurā mums līdzās dzīvo spalvām, kažokiem un zvīņām klāti radījumi; puķes un meži; kalni, upes un okeāni; vējš, lietus un sniegs; Saule un Mēness.

Ir laiks pievērst ekoloģisku un holistisku skatienu cilvēka psihei un no jauna palūkoties uz Rietumu psiholoģiju. Laikā, kad ikvienu zināšanu jomu radikāli pārveido atklājums par visa savstarpējo saistību, ko jaunu mēs varētu uzzināt par cilvēka psihi – mūsu apzinātajām un neapzinātajām psiholoģiskajām spējām, ņemot vērā, ka arī paši esam dažādu dabas iezīmju, modeļu un motīvu izpausme?

Pati pasaule aicina mūs steidzami veikt izmaiņas projektā “Cilvēks”, un pašas galvenās pārmaiņas, kas nepieciešamas, ir fundamentāla sevis iztēlošanās no jauna, apziņas maiņa. Mums ir jāatgūst un jāiedzīvina savs sākotnējais veselums, iedzimtā cilvēciskā būtība, ko mums piešķīrusi pati daba. Lai atgūtu šo sākotnējo veselumu, nepietiek tikai apspiest psiholoģiskos simptomus, atgūties no atkarībām un traumām, tikt galā ar stresu un pārveidot disfunkcionālas attiecības. Mums ir pilnībā jāizpauž sava daudzšķautņainā, mežonīgā psihe, jāapņemas izdzīvot pašu lielāko stāstu, ko vien spējam, un kalpot kam lielākam par mums. Mums atkal jāuzdrīkstas sapņot par neiespējamo, jāiegūst pasaules mīlestība, jāsajūt un jāgodā sava radniecība ar visām sugām un dzīvotnēm, jāpieņem nemieru raisošā paradoksa gudrība un jāpārtop vizionāros, kas spēj atdzīvināt mūsu brīnišķīgo un apdraudēto pasauli.

Kļūstot pilnībā cilvēciskiem

Rietumu psiholoģija izveidojās 19. gadsimta beigās, un tās pamatā ir tālaika medicīnas prakse un filozofija. Psiholoģijas uzmanības centrā bija simptomu, slimību un “gara kaišu” diagnoze un ārstēšana. Tā bija (un daudzējādā ziņā joprojām ir) mēģinājums identificēt problēmas, ar kurām cilvēka psihe var sastapties (un sastopas) ārpus tās kulturālā un ekoloģiskā konteksta. Starp šīm problēmām var minēt neirozes, psihozes, personības un piesaistes traucējumus, mānijas, depresijas, apsēstības un atkarības. Ir daži izņēmumi, piemēram, Karla Junga analītiskā psiholoģija, Džeimsa Hilmena arhetipiskais jaunais skatījums uz psiholoģiju un jaunā pozitīvās psiholoģijas joma, taču kopumā psiholoģija ir pārāk maz uzmanības pievērsusi tam, kas mūsos ir labs un iedvesmojošs. Tā nav pievērsusi pietiekami daudz uzmanības pilnam cilvēktapšanas procesam, kurā kļūstam aktīvi un iztēles bagāti un sniedzam savu ieguldījumu tajā, ko kultūrekologs Deivids Abrams sauc par “vairāk nekā tikai cilvēku pasauli” – pasauli, kurā cilvēku sabiedrība ir daudz plašākas Zemes kopienas daļa.

Rietumu psiholoģijas piedāvātie paņēmieni, kā sevi saprast, patiesībā ir traucējuši mūsu spējai piedzīvot veselumu un sasniegt pilnīgu briedumu. Psihoterapijas galveno virzienu darbība jau no sākta gala ir bijusi stipri ierobežota un attiecīgi arī ierobežojoša. Padomāsim: ja nu cilvēka primārā vajadzība un iespēja ir nevis bezgalīgi apcerēt savus emocionālos ievainojumus un izskaust šķietamus psiholoģiskos traucējumus, bet gan izprast un iedzīvināt savu dabisko veselumu un šo neatņemamo pārpilnību pasniegt kā dāvanu citiem cilvēkiem un visai pasaulei? Tradicionālā Rietumu psiholoģija koncentrējas uz patoloģiju, nevis uz iespēju un līdzdalību, tādēļ tā ir nepilnīga un daudzējādā ziņā novecojusi.

Rietumu sabiedrībā esam uzcēluši ap sevi žogu, ko veido pārmērīgs nodrošinājums, mānīga drošība un sekli priekšstati par laimi. Mēs nemitīgi nodarbojamies ar šo žogu labošanu, bet pasaule aicina mūs iziet pa atvērtajiem vārtiem un ieiet lielāku iespēju un apsolījumu laukā. Žogi, kas celti pēc psihoterapijas ieskata, ir apliecinājuši mūsu trūkumus un ieslodzījuši mūs pašu veidotos psihosociālos cietumos. Arī standarta izglītības un reliģiskās iestādes vai nu apspiedušas mūsu cilvēcisko potenciālu un diženumu, vai nav spējušas atraisīt un sekmēt mūsu izcilību un meistarību, spēju patiesi nobriest un palīdzēt padarīt pasauli labāku.

Mūsu dabiskie cilvēciskie resursi

Mūsu psihei piemīt dažādas spējas, dažādi pārsteidzoši resursi, par kuriem Rietumu psiholoģijas galvenajiem virzieniem nav nekā daudz sakāma. Atklājot un no jauna apgūstot šos dabiskos resursus, kas piemīt mums visiem tādēļ vien, ka mums ir cilvēka daba, varam vieglāk izprast un atrisināt savas intrapsihiskās un interpersonālās grūtības. Mums ir jāsamazina sava līdzšinējā atkarība gan no citu cilvēku – garīdznieku, dažādu konsultantu, ģimenes locekļu, draugu, psihoterapeitu un psihiatru – psiholoģiskajiem, sociālajiem un profesionālajiem resursiem, gan no psihofarmakoloģisko vielu (vienalga, ārsta parakstītu vai pašu izvēlētu) ietekmes uz nervu sistēmu.

Protams, ir svarīgi rast risinājumu personiskiem sarežģījumiem. Taču mūsu iedzimtie psiholoģiskie resursi, ko Rietumu psiholoģija un kultūra lielākoties neatzīst, nenovērtē un neapzinās, var sniegt ko daudz nozīmīgāku par personisko problēmu atvieglošanu. Šie neizmantotie iekšējie resursi var palīdzēt atplaukt mūsu lielākajam potenciālam, veicināt mūsu nonākšanu pie īstās patības un iedrošināt izpaust dvēseles dzīvi. Mums ir jāizkopj šīs dabiskās spējas, lai aktīvi aizsargātu un atjaunotu planētas ekosistēmas un veicinātu tik ļoti nepieciešamo kultūras renesansi Rietumos un rietumnieciskotajās valstīs. Turklāt tieši šie iedzimtie resursi ļauj katram no mums identificēt unikālo talantu un apslēpto dārgumu, ko nesam pasaulei, un tādējādi pilnīgi un apzināti piedalīties Zemes dzīvības evolūcijā.

Šie resursi, kurus es dēvēju par četrām patības šķautnēm jeb četrām cilvēciskā veseluma dimensijām, ir mūsos, bet mēs varam pat nezināt, ka tie pastāv, līdz atklājam, kā tiem piekļūt, tos izkopt un integrēt ikdienas dzīvē. Šo patības spēju atgūšanai būtu jābūt psiholoģijas, izglītības, reliģijas, medicīnas un menedžmenta jomu prioritātei. Apzinoties savu patību, mēs gūstam spēku atmosties, piecelties un kļūt par īstiem sabiedrības pārveidotājiem, un, to darot, rodam visdziļāko piepildījumu.

Šo cilvēcisko spēku, fizisko un garīgo spēju atzīšana un pieņemšana lielu daļu Rietumu psiholoģijas apgriež ar kājām gaisā. Mainās visa mūsu pieeja tam, kā izprast un stimulēt cilvēka potenciālu un radikāli risināt personiskās problēmas.

Daudzi uzvedības modeļi, ko tradicionālā psiholoģija uzskata par psihopatoloģiskiem (piemēram, trauksme, depresija, mānijas, fobijas, personības traucējumi, spēja saredzēt vai sadzirdēt to, kas citiem ir neredzams vai nedzirdams), paši par sevi ne vienmēr ir problēma. Kā lai zina, kad tie ir problēma un kad ne? Ja nu visbiežāk sastopamās patoloģijas pirmām kārtām liecina par nepietiekami attīstītiem psiholoģiskajiem resursiem – ikvienā cilvēkā mītošajām patības spējām, kas gaida, kad tiks izkoptas? Iespējams, psiholoģiskos simptomus vislabāk mazināt, nevis cenšoties likt tiem šķēršļus, tos izskaust vai maskēt, bet gan attīstot iekšējos resursus, kuru nepieejamība var būt galvenais iemesls, kāpēc šie simptomi vispār parādījušies. Varbūt šie psiholoģiskie simptomi liecina ne tik daudz par kādiem traucējumiem, cik par to, ka nepietiekami iedzīvinām savu cilvēcisko veselumu.

Kad likvidējam simptomus, bet neveicinām veselumu, psihe tā arī paliek slima, nepilnīga vai fragmentēta, un drīz vien parādās jauni simptomi, kas citā veidā pauž veseluma trūkumu.

Lūk, analoģija no ekoloģijas jomas: ja kāda ekosistēma ir izpostīta – teiksim, mežu izciršanas, pļavu noganīšanas vai no ķimikālijām atkarīgu monokultūru audzēšanas dēļ – un tad tiek likta mierā, parasti uzrodas invazīvās sugas un to pārņem. Ja invazīvos augus mēģina vienkārši apspiest vai likvidēt, vai nu lietojot pesticīdus, vai varonīgi ravējot, ekosistēma netiek stiprināta: tiek tikai apspiests simptoms (nezāles). Turpretī, ja gādājat par ekosistēmas veselību, piemēram, uzlabojot augsnes kvalitāti vai iestādot vietējās augu sugas, invazīvajiem augiem šī vide kļūst nepiemērota un ekosistēmā ātrāk tiek atjaunots dabiskais, nobriedušais veselums. Ar cilvēka psihi ir līdzīgi: kad rūpējamies par tās labklājību, uzlabojot sociālo un ekoloģisko “augsni” un audzējot patības “vietējās sugas”, pastāv mazāka iespēja, ka virsroku gūs psihes fragmentētie, ievainotie elementi; psiholoģisko “telpu” jau būs aizņēmuši pilnīgāk plaukstošas būtības aspekti. Tad mēs esam veicinājuši veselību un veselumu, nevis (tikai) apspieduši patoloģiju un fragmentētību.

Mēs varam apstrādāt psihi ar farmācijas “pesticīdiem” un terapeitiski to “izravēt”, bet daudz labāk ir uzlabot psiholoģisko, kulturālo un ekoloģisko augsni un veicināt mūsu dabiskā veseluma spējas.

Līdzās iedomai, ka simptoms ir problēma, nevis kādas problēmas pazīme, vēl viens ierobežojošs tradicionālās Rietumu psiholoģijas pieņēmums ir tas, ka mūsu grūtības ir radušās tikai vai galvenokārt individuālās psihes (vai, vēl ļaunāk, individuālo smadzeņu) problēmu rezultātā. Taču pēdējo gadu desmitu laikā esam sapratuši, ka mūsu psiholoģiskā veselība lielā mērā ir atkarīga no apkārtējās pasaules veselības – no ģimeņu psihosociālās labklājības, kopienu brieduma un daudzveidības un dabiskās vides dzīvīguma. Patiesi, “psiholoģiskā veselība” ir starppersoniska un ekoloģiska – to nevar reducēt tikai līdz kaut kam subjektīvam, iekšējam vai neiroloģiskam. Uzvedības modeļi, ko reizēm uzskata par psiholoģiskiem traucējumiem, bieži vien ir saprotama un dabiska reakcija uz apkārtējās pasaules haosu. Lielākā daļa personisko grūtību ir tikai simptomi tam, ka pastāv problēmas attiecībās, ģimenēs, sabiedrībā un ekosistēmās.

Kad liela daļa kādas sabiedrības saskaras ar nozīmīgām psiholoģiskajām grūtībām, kā tas acīmredzami ir mūsdienu Rietumu pasaulē, vainojami nav šie cilvēki. Vainīga ir viņu kultūra. Un tomēr kultūru veido tās locekļu kolektīvā rīcība. Veicināt kultūras veselību un vitalitāti – tā ir visu spējīgo indivīdu atbildība. Un visspējīgākie ir tie, kuri paši sevī ir vistuvāk veselumam.

Kā visefektīvāk tuvoties veselumam un piedalīties veseluma atdzīvināšanā? Šī grāmata piedāvā atbildi uz šo jautājumu.

Turpmākajās lappusēs es jūs iepazīstināšu ar psiholoģiskā veseluma karti. Tā ir objektīva un visaptveroša tieši tāpēc, ka tās pamatā ir pašas dabas veseluma karte. Dabā sakņotā psihes karte rāda, kā kļūt pilnībā cilvēciskam, izkopjot četrus patības aspektus un atklājot savu ievainoto, fragmentēto un ēnā mītošo subpersonību ierobežojumus un dāvanas. Šī psihes karte ir veidota kopš 20. gadsimta 80. gadiem, un, strādājot ar tūkstošiem dažādu vecumu cilvēku, to praksē pārbaudījuši un līdz niansēm izstrādājuši psihologi, konsultanti, personiskās izaugsmes treneri, pedagogi, garīdznieki, vecāki, iniciācijas pavadoņi un brīvā dabā notiekošu rituālu vadītāji.

Psiholoģija – atkal mežonīga

Tradicionālo Rietumu psiholoģiju nepilnīgu un lielā mērā novecojušu padara ne vien tas, ka tā fokusējas uz patoloģiju, nevis uz iespēju un līdzdalību, bet arī fakts, ka tradicionālā psiholoģija, tāpat kā Rietumu kultūra kopumā, ir atsvešinājusies no plašākas Zemes kopienas – īpaši no nepieradinātajiem dabas spēkiem, īpašībām, sugām un dzīvotnēm. Tas viss ir vēl attīstībā esošās ekopsiholoģijas uzmanības centrā. Par cilvēkiem mūs padara ne tikai citi cilvēki. Mēs esam attīstījušies tūkstošiem gadu laikā, reaģējot uz izaicinājumiem un izdevībām, ar kurām sastopamies ārkārtīgi sarežģītā ekoloģisko attiecību tīklā caurcaurēm dzīvā pasaulē. To, kā domājam, jūtam, uztveram, iztēlojamies un rīkojamies, ietekmē dienas ritmi un gadalaiku mija, kā arī mūsu ciešās attiecības ar bezgala daudzām dzīvības formām un spēkiem. Lai gan ikdienišķajā Rietumu dzīvē mēdzam justies atrauti no savām mežonīgajām Zemes saknēm un attiecībām, tas nemaina faktu, ka psihes dziļās struktūras – tās pamatā esošie modeļi, universālie arhetipi, iedzimtās spējas, kas pieejamas mums visiem, un, jā, pat tipiskie veidi, kādos esam psiholoģiski ievainoti un sašķelti, – izriet no šī dzīvā tīkla.

Tad ko gan jaunu mēs varam uzzināt par cilvēka psihi, kad atgriežamies pie Zemes, kad atceramies, ka esam saistīti ar visu, kas jebkad ir pastāvējis, kad no jauna ieņemam savu vietu pavasara, vasaras, rudens un ziemas mijā, vulkānu, vētru, bangu, bizonu, micēlija, Mēness, piekūnu, smilšu kāpu, galaktiku un sarkankoka biržu pasaulē? Ko jaunu varam atklāt par sevi, kad atkal apzināmies, ka esam cilvēciski dzīvnieki – divkājaini, visēdāji zīdītāji, kuriem raksturīga pašrefleksīva apziņa, roku veiklība, iztēle un runa? Kā mēs sāksim dzīvot, kad pilnībā apjautīsim nāves dabiskumu un ekoloģisko nepieciešamību? Ko redzēsim spogulī, kad pavērsīsim skatienu pret mūsdienu realitāti – masveida sugu izmiršanu, ekosistēmu sabrukumu un klimata destabilizāciju cilvēka darbības ietekmē? Un kāds noslēpumains ceļojums mūs gaida, kad atsauksimies vilinošajiem un bīstamajiem aicinājumiem, kas šobrīd izskan no cilvēka dvēseles, no Zemes sapņa un no saprātīga, evolucionējoša, ar dvēseli apveltīta Visuma?

Atskārtuši savas cilvēcības dabu un izveduši psihoterapiju, personiskās izaugsmes treniņus, izglītību un reliģiju ārpus konsultāciju kabinetiem, ko mēs pirmoreiz vai atkal no jauna atzīsim par pašām efektīvākajām metodēm cilvēciskā veseluma izkopšanai? Kas notiks, kad no jauna piešķirsim mežonīgumu savām metodēm un praksēm, kuras veicina cilvēka attīstību, – ne tikai izvedot tās ārpus telpām pie zemes vai ūdeņiem, bet, kas daudz svarīgāk, izstrādājot pieejas, kuru galvenā iezīme ir sastapšanās ar “ne tikai cilvēku pasauli”? Citiem vārdiem sakot, kas notiks, ja ļausim dabai būt par galveno psihoterapeitu vai pavadoni, cilvēciskajam konsultantam vai padomdevējam atvēlot drīzāk dabas palīga, mežonīguma veicinātāja vai kalpotāja lomu?

Šobrīd mums ir lieliska izdevība sākt veidot jaunu Rietumu psiholoģiju, kas atzīst, ka cilvēce ir pirmām un galvenām kārtām dabiska un no dabas nākusi, nevis no tās šķirta. Ir laiks no jauna piešķirt psiholoģijai mežonību, piedāvājot idejas un metodes, kas sakņojas dabas ritmos, modeļos, principos un citu būtņu, ne tikai cilvēku sastapšanā. Mēs gribam izveidot Rietumu psiholoģiju, kas stingri sakņojas gan mežonīgajā augsnē, gan pasaules dvēselē; kas ir vienlaikus gan ekopsiholoģija, gan dzīļu psiholoģija; kas mūs iedrošina kalpot plašākai Zemes kopienai un uzlabot visu sugu dzīvi, nevis tikai izmantot dabu pašu dziedināšanai, savtīga labuma vai egocentriskas peļņas gūšanai. Nobriedusi ekoterapija necenšas mazināt trauksmi, niknumu, bailes, sēras vai izmisumu, kas rodas, reaģējot uz biosfēras rūpniecisko iznīcināšanu. Gluži pretēji, tā palīdz mums pilnīgāk pieredzēt šīs izjūtas, lai mēs varētu sevi emocionāli revitalizēt un tādējādi sniegt lielāku ieguldījumu kultūras atdzimšanā. Šis ir kolektīvais piedzīvojums, ko teologs un kultūras vēsturnieks Tomass Berijs dēvē par mūsu laika Lielo uzdevumu: mums jāveic “pāreja no cilvēku īstenotas Zemes izpostīšanas perioda uz periodu, kurā cilvēki sadzīvos ar planētu abpusēji izdevīgā veidā”. Ekofilozofe Džoana Meisija to sauc par Lielo pavērsienu, “pāreju no neveiksmei lemtas rūpnieciskās izaugsmes ekonomikas uz visu dzīvo dabu atbalstošu sabiedrību, kas apņēmusies panākt pasaules atlabšanu”.

Mūsu laika Lielais uzdevums ir augstāks par personiskas laimes sasniegšanu; mēs tiekam aicināti uz ko vairāk nekā tikai attīstīt politiku, ekonomiku, reliģiju un izglītību. Lai šo Lielo uzdevumu īstenotu, nepieciešama, pirmkārt, revolūcija – jauna izpratne par to, ko nozīmē būt cilvēkam, un, otrkārt, spēja realizēt savu potenciālu un pārveidot mūsdienu kultūru.

Tādēļ pienācis laiks radīt jaunu cilvēka psihes karti, kas balstīta nevis uz simptomiem un slimībām, bet uz mūsu dabisko veselumu un fundamentālo, organisko iekļautību dabas pasaulē.

Lai sasniegtu šo mērķi, grāmata “Mežonīgais prāts” iepazīstina ar holistisku un integrālu cilvēka psihes ekoloģiju, kas ietver labākās atziņas no šībrīža Rietumu psiholoģijas virzieniem, taču vienlaikus sniedzas daudz tālāk, pieskaroties arī psihes neizmantotajam potenciālam, daudzveidībai, sarežģītībai un elegantajai struktūrai.

Dabā sakņotā psihes karte izceļ pozitīvos resursus un perspektīvas un atzīst tos par mūsu cilvēcības pamatu. Uzsvars tiek likts nevis uz psihes fragmentētajām daļām, gūtajiem ievainojumiem un neirotiskajiem darbības modeļiem, uz to, kā mēs varētu vienkārši atgūties no traumas, patoloģijas vai atkarības, bet gan uz mūsu veselumu un potenciālo izcilību, uz to, kā vairot personīgo gandarījumu un iesaisti “vairāk nekā tikai cilvēku pasaulē”, uz to, kā varam kļūt par pilnībā cilvēciskiem un vizionāriem sabiedrības renesanses meistariem.

Grāmata gan iznākusi tikai e-grāmatas versijā. Dažiem e-grāmatas nepatīk. Taču, padomājiet – jums nav fiziski jāapmeklē veikals un pie grāmatas varat tikt pāris minūtēs.