Kā izlīst caur adatas aci?

Juris Rubenis • 2020. gada 24. oktobris

Lai gan mans kolēģis un draugs Uldis Pīlēns reiz spontāni sacīja, ka grāmata “U teorija” viņa izpratnē ir otra vieglāk saprotamā grāmata pēc ābeces (ar to vēlēdamies uzsvērt pilnīgu iekšējo rezonansi, ko viņš jūt ar Šarmera aprakstīto metodi), iespējams, pie šādas atziņas tomēr nenonāks katrs, kas grāmatu atvērs. Vismaz ne sākumā. Lai gan…

To, ka grāmatas izdošana vēl negarantē tās lasīšanu un uztveršanu, esmu sapratis jau krietni sen. Piemēram, tas vēl neko daudz nenozīmē, ka Kena Vilbera grāmata “Īsa visaptverošā vēsture”, kas ietver, manuprāt, ļoti interesantu integrālās teorijas aprakstu, izdota 2011. gadā. Grāmata, protams, tika izpirkta, taču vairumā gadījumu jauna un nelasīta joprojām gaida savu kārtu grāmatu plauktā. (Starp citu, ieskatieties, lūdzu, arī savējā…)

Kā atrast īsto atslēdziņu, ar kuras palīdzību bez liekas piepūles atslēgt durvis, kas ved uz tiešām noderīgām zināšanām un pieredzi? Rūpīgi pārdomājuši šo jautājumu, abi ar Uldi Pīlēnu esam izveidojuši Integrālās izglītības institūta semināru “Ievads U teorijā. Kā sevī nonākt tur, kur es vēl neesmu bijis?”. Divatā vadot nu jau daudzus seminārus dažādām auditorijām, šķiet, esam intuitīvi uztaustījuši, praktiski prototipējuši un izveidojuši modeli, kas mums liekas gana iedarbīgs. Katru reizi pēc semināra par U teoriju esam izvērtējuši semināra dalībnieku reakciju un atsauksmes, lai nākamo semināru papildinātu un precizētu ar jaunām detaļām vai tēmām. Šo darbu, līdzīgi kā citus kopīgi vadītos seminārus, esam uztvēruši kā aizraujošu radošu uzdevumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka U teorija – ja vien to iespējams īsi raksturot – ir radošuma un radošas pieejas apgūšanas metode, kuru Šarmers nav izdomājis pie rakstāmgalda, bet “nozīmējis” no dzīves.

Kā mācīties soli pa solim atvērties? Kā sasniegt iespējami lielāko dziļumu un plašāko kontekstu? Kā uztvert dzīves lauku? Kā vienatnē un kolektīvi veikt nokāpšanu U dziļākajā vietā? Kā ļaut sevi lietot Nākotnei, kas vēlas notikt un meklē rīkus sevis izpaušanai?

Tie ir lielie jautājumi, uz kuriem Šarmers palīdz meklēt atbildes. Taču jāatrod tās katram pašam. Jo, ja vēlies radīt kaut ko patiešām jaunu, tev sevī jānonāk vietā, kurā vēl neesi bijis.

Nav tā, ka man “U teorija” būtu šķitusi otra vieglāk saprotamā grāmata pēc ābeces. Taču, kad nu jau pirms vairākiem gadiem to lasīju pirmo reizi (Šarmera idejas man “trāpīja” kādā seminārā Šveicē), guvu dažas neparastas pieredzes, par kurām ir vērts pastāstīt.

Pēc pirmajām divdesmit lappusēm vairs nespēju grāmatu nolikt malā. Tā mani burtiski satvēra. Es piebremzēju pārējos pienākumus (un tā es daru tiešām reti) un vienkārši lasīju. Otrā lieta, kas jāpiemin – pārsteigums. Milzīgs pārsteigums. Es nespēju noticēt, ka lasu to, ko lasu – ka šādu darbu varētu būt sarakstījis ekonomists un organizāciju vadības speciālists. Plašums un dziļums šajā grāmatā man dažkārt atgādināja Meistara Ekharta tekstus. Un trešā lieta, kas noteikti jāpiemin, bija sajūta, ka kāds detalizēti apraksta ceļu, pa kuru esmu daudz staigājis, nezinot un pat necerot, ka to varētu tik skaidri soli pa solim aprakstīt.

Tāda ir mana pieredze ar U teoriju. Ar teoriju, kas nav “teorija”, bet ārkārtīgi praktiska un tūdaļ pēc apgūšanas pielietojama metode. Tā ir teorija, kas nav domāta tikai ekonomistiem, organizāciju vadības speciālistiem vai vispār kādai atsevišķai profesijai vai disciplīnai. Šī teorija ir par dzīvi, par dzīves dzīļu sastapšanu. Beidzot. Par iespēju, patiesībā pat nepieciešamību pamosties un mainīties – jā, dzīvot savu dzīvi maksimāli plašākajā kontekstā. Patiesi, mīloši un drosmīgi.

To cenšamies līdzdalīt mūsu veidotajos semināros, kuros, kā varat iedomāties, mēs nepārstāstām Šarmera grāmatu, bet dalāmies ar personisko pieredzi par U kustību, kas ir sastopama visur. Visur, kur vien sastopami patiesi mainoši, transformējoši procesi, kurus Šarmers sauc par “izlīšanu caur adatas aci”. Visur, kur esam spiesti pieredzēt: lai uzkāptu, vispirms ir jānokāpj. Lai dzimtu kas jauns, tam jāatbrīvo vieta. Mēs vairs nevaram atļauties dzīvot pagātnes spriedumu pašapmierinātajā letarģijā. Ja vien paraugāmies uz notiekošo pasaulē ap mums, kļūst pilnīgi skaidrs: atlikt vairs nav laika.

Šī gada pēdējo semināru par U teoriju kopīgi ar Uldi Pīlēnu plānojam vadīt 3.–4. novembrī. Protams, ievērojot visus valstī izsludinātos drošības pasākumus. Sīkāka_informācija_šeit