u teorija

Būt plūsmā...

Uldis Pīlēns • 2018. gada 6. janvāris

Jaunā gada brīvdienas mani aizveda uz Indijas dienvidiem. Paisuma laikā stāvot okeāna krastā, vēroju lielo, pat ļoti lielo viļņu spēli – kā tie izveidojas šķietami no nekā, no milzīgās, gludās okeāna virsmas, kā tie dinamiski pārtop milzu spēkā, enerģijā un masā, lai mirkli vēlāk, sastapušies ar krasta rupjajām smiltīm, ar iespaidīgu troksni sašķīstu putās.

Katrs nākamais vilnis ietver, pat iesūc iepriekšējo. Putās un troksnī pazūd iepriekšējā viļņa spēks. Aiz šī spēku zaudējušā viļņa sevi jau piesaka jaunais, lielais vilnis, kurš īstu jaudas kulmināciju iegūst tikai brīdī, kad iesūc sevī savu priekšgājēju, bez žēlastības aprokot zem sevis visu, kas no tā palicis pāri, paņemot sev pilnīgi visu – spēku, masu un, es gribētu apgalvot, arī pieredzi… Tikai mirklis, un situācija jau ir mainījusies – tik strauji, tik neizbēgami. Radusies atkal jauna realitāte – jaunā, lielā viļņa spēka izpausmes realitāte. Taču arī tā ilgst tikai mirkli. Jo arī šis vilnis, nodemonstrējis savu varenību un spēku, izplūst putās un šļakatās saplok; to iesūc, uzsūc, aprok nākamais lielais vilnis, kuram seko otrs, trešais, ceturtais un tā bezgalīgi...

Mūžīgs cikliskums – viena liela, liela, bezgalīga un mūžam mainīga mistērija. Kā Indijā saka: “Viļņi ir mirklis, okeāns ir mūžīgs.’’

Vienmēr ir vērts laiku pa laikam atstāt savu ierasto komforta zonu (vai tā būtu ģeogrāfiska, mentāla vai sociāla), nokļūstot kādā jaunā, sev neierastā kontekstā, vidē, kultūras telpā, lai saņemtu impulsus līdzšinējās pieredzes paplašināšanai. Šajās brīvdienās Indijas okeāna krastā sabraukuši ļaudis no puspasaules. Visvairāk ir eiropiešu, kuriem ir pieredze ar Eiropas krastus apskalojošām jūrām. Protams, mums visiem okeāna un saules peldes ir neatņemama šī ceļojuma sastāvdaļa. Vērojot mūsu rīcību, sastopoties ar okeānu, nevilšus rodas secinājums – cik mēs tomēr esam dažādi! Un šeit es nebūt nedomāju ādas krāsu, nacionalitāti, izglītību, sociālo statusu vai pat mentalitāti, arī ne dzimuma un vecuma atšķirības, jo tas ir apstākļu kopums, ko īpaši nevaram ietekmēt, turklāt tā ir tikai mūsu atšķirības acīm redzamā daļa. Ir cita dažādība, kas izpaužas mūsu attieksmē un rīcībā, nonākot saskarsmē ar neiepazīto, svešo, neierasto (vidi, cilvēkiem, uzskatiem, parašām, kultūru, ticību utt.).

Vieni ir tik pārliecināti par savu līdzšinējo Eiropas pludmaļu viļņu spēles izpratni, ka nav atvērti šai jaunajai pieredzei. Viņi ir spiesti šo pašpārliecību sāpīgi – dažreiz pat ļoti sāpīgi – izjust uz savas ādas, jo tiem trāpa spēku pakāpeniski zaudējošā pirmā viļņa šļakatas un putas. Līdz ar pirmā viļņa ūdens masām viņi tiek iesūkti nākamajā vilnī, kurš strauji iegūst spēku un apjomu, un pilnīgi nesagatavoti nonāk zem šī jaunā viļņa brīdī, kad tas sasniedzis spēka kulmināciju. Tas gāžas pār cilvēku visā dabas spēka niknumā un ārkārtīgi sāpīgi trāpa vēlreiz. Pēc tāda trieciena cilvēks ir zaudējis jebkādu interesi par spēli ar okeānu, jo viņā ir dzimušas bailes, bailes no nezināmā, un tās nomāc visu. Cilvēks spēj tikai rūpēties par sasitumiem un nobrāzumiem, kuri radušies, viļņiem pilnīgi nekontrolēti veļot un mīcot viņu milzīgajā ūdens un pludmales rupjo smilšu masā.

Otra ceļotāju grupa ļaujas vietējā personāla instrukcijām un savu uzvedību neierastajos apstākļos balsta uz tā pieredzi. Pārvarot bailes un paļaujoties uz vietējo ekspertu pieredzi, viņi iegūst jaunu pieredzi, un tā nav sāpīga kā pirmās ceļotāju grupas pārstāvjiem, bet viņi nav arī īsti sapratusi, kā būtu jārīkojas pašiem. Viņi tā īsti neizbauda okeānu, jo ir atkarīgi no instrukcijām un, baiļu vadīti, koncentrējas uz to ievērošanu.

Trešie ir tie, kuri, cenšoties situāciju vērot un izprast dziļāk, ir atvērti jaunai pieredzei, kas ietver sevī gan pirmo pārgalvību un tai sekojošo sāpīgo sodu, gan otro aklo paļāvību uz citu instrukcijām, gan arī pašu peldētgribētāju vērojumus par viļņu dinamikas cikliskumu. Viņi aktivizē iztēli, lai saprastu, kā iesaistīties viļņu spēlē, kā saplūst ar dabas kustībām, lai nonāktu viļņa dabiskajā plūsmā, kļūstot par tādiem kā pilntiesīgiem dabas procesa dalībniekiem. Tie izmanto īsto brīdi, lai dotos okeānā, kad pirmais vilnis jau zaudējis milzu spēku, bet otrais vēl tikai atrodas spēka veidošanas sākuma stadijā, un līdzīgi rīkojas, arī nākot ārā no okeāna. Tie ir sapratuši dabas procesu noteiktās viļņu svārstības, iepazinuši jaunu nezināmā apgūšanas pieredzi. Tie ir atvērti jaunā uzņemšanai savā pieredzē bez bailēm un bez pārspīlētas paļāvības uz citiem cilvēkiem, taču savā pieejā ietver arī divu iepriekšējo peldētgribētāju grupu pieredzi.

Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka šis piemērs uzskatāmi ilustrē vairākas vērīguma pakāpes, kuras savā grāmatā “U teorija’’ lieliski aprakstījis K. O. Šarmers. Viņš runā par četriem vērīguma jeb uzmanības koncentrācijas dziļuma līmeņiem.

  1. līmenis – seklais (veco modeļu lejupielāde). Šajā līmenī tu uz visu skaties tikai no savas līdzšinējās pieredzes un zināšanu skatpunkta, savu mazo pasauli projicē uz visu sev apkārt un atbilstoši tam arī rīkojies.
  2. līmenis – ierastais. Šis līmenis ir izplatīts akadēmiskajā vidē un inženiertehniskās disciplīnās, un to var raksturot aptuveni tā: jā, man ir savs, pirms daudziem gadiem izveidojies viedoklis, bet es, protams, akceptēju pierādāmus faktus, un, ja tie ir pretrunā manai līdzšinējai pieredzei, esmu gatavs savu nostāju koriģēt.
  3. līmenis – empātiskais. Tas ļauj iejusties citos, pagaidām vēl neiepazītos apstākļos, citu domāšanas veidā, rīcības motīvos un jaunu noteikumu vidē. Savu viedokli tu veido, ņemot vērā šos jaunos apstākļus, un šī sinerģija nosaka arī tavu rīcību. 
  4. līmenis – ģenerējošais. Tava viedokļa veidošanās notiek mijiedarbībā ar jaunajiem ārējiem apstākļiem, ne tikai tos ietveroši un savu līdzšinējo pozīciju koriģējoši, bet atvērti, radoši un inovatīvi. Tavas rīcības rezultātu nosaka mijiedarbība starp iekšējiem un ārējiem faktoriem.

Atbrīvoties no līdzšinējās pieredzes aizspriedumiem un domāšanas paraduma dominējošā stāvokļa mūsos – tas nozīmē izlauzties cauri savas domāšanas stereotipiem un sākt kļūt uzmanīgiem, vērīgiem un atvērtiem jaunajam.

Tā ir fāze, kurā sagatavojamies domas dziļākai un plašākai uztverei.

Manā piemērā par peldētājiem pirmā grupa to neizdarīja. Viņu vērīgums apstājās pašā seklākajā pakāpē. Šīs grupas peldētgribētāji tika konfrontēti ar viņiem jauno Indijas okeāna realitāti, taču nespēja atbrīvoties no līdzšinējās domāšanas un pieredzes stereotipiem. Vienkāršojot to varētu aprakstīt šādi: jā, es redzu lielu, mierīgu ūdens masu, kura pludmales tuvumā veido viļņus, kas, sastopoties ar krastu, sašķīst baltās putu šļakatās. Šāda pieredze daudziem ir no peldēm Baltijas jūrā vai Vidusjūrā, un mēs zinām, ka tā ir kā jauka rotaļa. Jā, iespējams, viļņi ir lielāki, bet kopumā jau viss ir līdzīgi. Izmantojot līdzšinējās pieredzes stereotipus, es pieņemu neizsvērtu lēmumu, kuram seko sāpīga pieredze Indijas okeāna krastā.

Ja tev izdodas atbrīvoties no līdzšinējās domāšanas stereotipiem un veco modeļu lejupielādes pakāpes sekluma un ja tu paskaties uz realitāti no cita skatpunkta, ar dziļāku vērīgumu un koncentrētāku uzmanību, tad tu uztver šo jauno realitāti citādi, brīvu no aizspriedumu klišejām. Tu ieraugi kopainu daudz plašāku, nekā šķiet no pirmā acu uzmetiena tev zināmās pieredzes ietvaros, un saproti, ka drošāk ir paļauties uz vietējās situācijas pazinējiem un sekot viņu instrukcijām. Otra peldētāju grupa tā arī darīja – uzklausīja vietējo ekspertu instrukcijas. Rezultātā viņi guva jaunu pieredzi bez sāpīgām sekām.

 Bet, ja esi atlaidis savu iepriekšējo pieredzi, aizspriedumus un bailes, ja esi vērīgi ietvēris visa apkārt esošā (viļņu, smilšu, peldētāju, krastā stāvošo u.c.) mijiedarbību un rīkojies ar iekšēju pārliecību, tad tev var izdoties uztvert okeāna viļņošanās svārstību ritmu un iekļauties dabas veidotajā plūsmā. Tas izdevās trešajai peldētāju grupai. Viņu ego tobrīd dusēja, viņi bija dabas sastāvdaļa, lielās plūsmas dalībnieki un liecinieki. Izjūtas, ko viņi guva, bija harmoniskas un apbrīnojami vieglas.

Viļņu spēles realitātei ir zināma līdzība ar šo pasauli, jo arī mēs dzīves lielāko daļu tiekam nepārtraukti konfrontēti ar telpu starp tādiem kā diviem viļņiem: pirmajam (vakardienas vērtībām, cerībām, arī prasmēm dzīvot un rīkoties) spēks dziest un tas spēj radīt vien iespaidīgas putas, šļakatas un tās pavadošo troksni, bet otrajam spēks jau veidojas, tikai mēs tā lielumu un tuvākās nākotnes ietekmi (dziedinošu vai iznīcinošu, audzinošu vai jaunu pieredzi dodošu) vēl neredzam un nejūtam. Un atkal būs cilvēki, kuri uz šo jauno realitāti nespēs paskatīties citādi, kā vien caur savas pagātnes un pieredzes dogmām, aizspriedumiem un bailēm. Taču būs arī tādi, kas redzēs ietveroši un uztvers visu ar tādu vērīguma pakāpi, lai pasargātu sevi, savas līdz šim apzinātās prasmes, pieredzi un vērtības, lai netiktu samalti šajā nemitīgi kustīgajā telpā starp aizejošo un atnākošo vilni, paļaujoties uz citu noteiktām vadlīnijām, tomēr bez lielākas apjēgas par savu virzību, par savu vietu mūžam mainīgajā un viļņojošajā dzīves plūdumā.

Un būs arī tādi, kas īstajā brīdī, pirms jaunais vilnis ieguvis gandrīz iznīcinoša spēka veidolu, paļāvībā uz nezināmo droši nirs tajā iekšā, lai iznirtu jau citā, jaunā realitātē – globālākā pasaulē, kurā krasta viļņu svārstību apdraudējums, bailes un vecā pieredze vairs ikdienai netraucē, jo tā ir bijusi ietveroša. Tā palikusi viņos, bet nu viņi ir atvērti priekšā esošajam, bezgalīgajam okeānam (patībai). Viņi izjūt sevi kā okeāna sastāvdaļu, viņi ir ieguvuši daudz plašāku horizontu visam, kas ar tiem notiek, un tos, kuri baidījušies vai nav gribējuši nokļūt plūsmā, atdala kārtējais lielais vilnis…  Atcerēsimies indiešu teikto – “vilnis ir tikai mirklis, okeāns (kurā mēs visi, lai cik dažādi, atrodamies) ir mūžīgs”…

Ir vērts padomāt, kur esi tu un kas ir tava koordinātu sistēma šajā mūžam mainīgajā pasaulē.

 

Citāti

Tad, kad pūš pārmaiņu vēji, vieni būvē aizsargvaļņus, citi – vējdzirnavas.

Ķīniešu sakāmvārds

 

Teorija ir prakses bērns, nevis otrādi.

Nasims Talebs

 

Pieredze ir tas, ko iegūstam, kad neesam saņēmuši neko no tā, ko gribējām.

Izlasīts Die Welt

 

Ķermeņa spontāno reakciju dēvē par instinktu, dvēseles spontāno reakciju – par intuīciju.

Šri Radžnešs