Ja nu

“Redzi, es visu daru jaunu...” (Atkl 21:5)

Jaunā gada sākumā varbūt ir vērts no jauna pārdomāt, ko šie bieži citētie Jaunās Derības vārdi īsti nozīmē.

Katra kultūra, civilizācija vienmēr vēlējusies par katru cenu sevi saglabāt un par pašu lielāko nelaimi uzskatījusi savu iespējamo bojāeju.

Babilonieši, ēģiptieši, persieši, romieši, bizantieši un citi apraudāja savu kultūru norietu kā pasaules galu. Viņi bija pārliecināti, ka bez viņu kultūras pasaule zaudēs jēgu.

Arī daži mūsdienu autori uzsver – ja mūsu civilizācija vēlas izdzīvot, tā nedrīkst atkārtot bojā gājušo civilizāciju un kultūru kļūdas. Viņi mūs pamāca: ja vien būsim principiālāki, garīgāki, ticīgāki, kārtīgāki, morālāki, nepiekāpsimies “citiem un svešajiem”, tad tas varētu izdoties...

Bet varbūt Dievam ir cits pasaules redzējums?

Ja nu neviena no kultūrām nav paredzēta mūžīgai valdīšanai un plaukšanai? Ja nu katrai kultūrai, civilizācijai, līdzīgi cilvēkam, ir vienkārši jāpaveic savs laikā ierobežotais uzdevums – jāienes pasaulē konkrēti impulsi un pēc tam stafete jānodod citiem? Ja nu neviena civilizācija (tāpat kā neviens cilvēks!) nemaz nespēj būt perfekta, morāla, simtprocentīgi kristīga? Ja nu katra civilizācija ir mudināta pazemīgi palūkoties uz sevi un veikt tikai savus uzdevumus, nevis tiekties dzīvot mūžīgi?

Ja nu kādas kultūras vai civilizācijas saglabāšanas pūliņi par katru cenu ir cīņa pret esamības kārtību? Ja nu katrai civilizācijai, līdzīgi cilvēkam, dzīves novakarē ir jāpadodas, jāpieņem savs mirstīgums un jāuzticas par mums augstākam prātam?

Un tam nav nekāda sakara ar savu ideālu nodošanu, grēka attaisnošanu, padošanos svešām vērtībām vai liberālisma ideoloģijai.

Iespējams, tieši par to runā lielie teksti, Bībele, vēstot par jaunu pasauli, jaunām debesīm un jaunu zemi, jaunu derību, jaunu cilvēku, mudinot nepieķerties vecajam, to neidealizēt, bet uzticēties Dievam.

Mēs varam tikai censties paveikt labāko, atklāt un īstenot savus uzdevumus un paļauties, ka, pateicoties tam, Dievs varēs šo pasauli vest soli tuvāk lielākam dziļumam un skaistumam.

Ja nu katras civilizācijas uzdevums ir sava laika robežās censties vingrināties patiesumā, mīlestībā un drosmē, priecājoties par panākumiem un nevairoties atzīt savus trūkumus?

Ja nu mums šajā pasaulē nekas nav jāiekonservē, bet vienkārši jācenšas būt patiesiem, autentiskiem, Dievam atvērtiem cilvēkiem, kas Viņam uzticas vairāk par saviem aprobežotajiem priekšstatiem?

Ja nu mums nav jāapraud Austrumu, Rietumu, Ziemeļu vai Dienvidu civilizācijas iespējamās beigas, bet vienkārši jāuzticas noslēpumainajai Dieva vadībai, kas vienmēr rada ko pilnīgi jaunu?

Ja nu mums nav jābaidās no jaunā – arī tad, ja tas izskatās dīvains, nesaprotams, aizdomīgs, bīstams, līdzšinējo kārtību apdraudošs? (Jer 1:10)

Ja nu?