veselums

Mēs esam vienā laivā

Ilze Pīlēna • 2018. gada 9. janvāris

Ja man kāds reiz būtu teicis, ka iemīlēšu Indiju, nekad nebūtu tam ticējusi, jo piederēju pie tiem, kuriem pret šo zemi ir skeptiska, pat ļoti skeptiska attieksme. Spēju redzēt vien Indijas virsējo kārtu – milzu nabadzību, netīrību un vājo infrastruktūru. Vēl pavisam nesen arī apgalvoju, ka blogu rakstīšana nav man. Un šobrīd esmu Indijā jau septīto gadu pēc kārtas un rakstu pirmo blogu mūžā.

Ir vakars. Indijā tas satumst ļoti strauji. Tūkstošiem vietējo zvejnieku ar savām laivām dodas kārtējā nakts zvejā, uzburot nereālu ainu: okeānu pie horizonta pakāpeniski izgaismo neskaitāmi lukturīši, un nezinātājam, kas atbraucis tumsā un redz šo skatu, varētu likties, ka otrā krastā ir milzīga pasaules metropole ar simtiem, pat tūkstošiem mirdzošu gaismiņu.

Skats ir tik skaists un pārpasaulīgs, ka man prātā ataust līdzīga aina no populārā vācu mūziķa Herberta Gronmeijera (Herbert Grönemeyer) lielkoncerta Berlīnē, kur desmitiem tūkstošu skatītāju ieslēdz gaismiņas savos mobilajos tālruņos un iesvārstās vienotā, līganā ritmā pie viņa dziesmas ļoti skaistiem, dziļi atmiņā paliekošiem vārdiem, – tikai tad dzīve skaitās pa īstam, kad tu jūti, ka lido, kad jūti, ka sapņo; tas ir vienīgais, kam ir patiesa vērtība, jo dzīve nav kas tāds, uz ko mums jāstāv rindā, tai nav ģenerālmēģinājuma un tai nav otras iespējas,  mēs visi esam vienā laivā, visi vienā laivā.

Un es līdz sirds dziļumiem izjūtu, ka mēs katrs esam maza, maza daļiņa no lielā Veseluma, kurā katram no mums ir sava loma, savi uzdevumi. Jūtu, cik ļoti viss un mēs visi esam saistīti.  Kā reiz par šo pašu tēmu sacījis Karls Gustavs Jungs: “Mēs visi kāpjam vienā un tajā pašā kalnā, tikai katrs to saredz no cita leņķa un domā, ka tas ir pavisam cits kalns.”

Tikai tad, kad saprotam, cik lielā mērā viss ir sajūgts kopā, paši varam atvērties daudz vairāk, redzēt plašāk, būt ietverošāki un mainīties, pakāpeniski attālinoties no sava ego.

Indijā es redzu un mācos, ka pasaule nav  taisnīga, bet tā var tiekties būt līdzsvarā. Un tas paplašina manu skatu uz pasauli, uz visu dzīvo tajā un šī visa savstarpējās mijiedarbības veidoto vienoto Veselumu. Šī Veseluma izjūta un dievišķais līdzsvars ir tas, kā mums tik ļoti pietrūkst ikdienā.

Un, it kā visas pasaules enerģētika būtu vienota sistēma, brīdī, kad esmu iegrimusi pārdomās par šīs pasaules lielajām, vienotajām vērtībām, telefonā pienāk Jaunā gada vēlējumi no mana laba katalāņu drauga Peresa. Viņa ziņas pielikumā ir šā brīža pārdomas apstiprinošs un vēl vairāk pastiprinošs rakstnieka un astronoma Karla Sagana stāstījums par universu: https://m.youtube.com/watch?v=wupToqz1e2g

Iespējams, ikdienas lielajā steigā, dažādu ekonomisko rādītāju sasniegšanas un sevis salīdzināšanas drudzī esam pazaudējuši kaut ko no lielā Veseluma vērtībām – cieņu un cieņpilnu attieksmi citam pret citu, vērību un saudzību. Esam aizmirsuši, ka liela daļa problēmu nav atrisināmas lokāli un no egoistisko pozīciju viedokļa, ka mums katram ir sava maza vai lielāka loma, ka paši esam tikai mirklis un ļoti, ļoti, ļoti sīks fragments lielā Visuma lietu kārtībā.

Mēs visi esam vienā un tajā pašā laivā un, kaut mikroskopiski, katrs piedalāmies kopējā procesā, kas mūs var tuvināt šai harmoniskā līdzsvara izjūtai vai no tās attālināt. 

Mīļi sveicieni no Indijas!