Iniciācija

Lielo garīgo tradīciju galvenais uzdevums vienmēr ir bijis iniciēt cilvēku dzīvei.

Iniciācija nozīmē atrast sevi kā pasaules daļu, atrast “savu vietu”, savu dvēseli.

Iniciācija vēsta: tu vēl daudz ko par sevi nezini. Neiniciēts cilvēks nenobriest – viņš ir “mūžīgais pusaudzis”. Daudzi autori norāda, ka tā ir Rietumu pasaulē plaši izplatīta problēma – “pusaudžu kultūra”.

Tieši mūsdienu pasaulē, ko raksturo izkoptas vienpusības modeļi, īpaši aktualizējas nepieciešamība cilvēku ne tikai garīgi informēt un izkopt viņa domāšanu, bet arī iniciēt – palīdzēt pamosties Dzīvei, kļūt par autentisku cilvēku. Atšķirīgas kultūras pazīst dažādas iniciācijas formas, kuru mērķis ir vājināt vai sagraut cilvēka ego aizsardzības mehānismus un paplašināt, mainīt apziņu, uzdrīkstēties atvērties pārmaiņām.

Meditācija, vērības pilna uzturēšanās klusumā jau kopš senatnes bijis viens no centrālajiem iniciācijas instrumentiem.

Tas vienmēr ir satricinoši, izaicinoši un mainoši – palikt pilnīgā vienatnē, klusumā, atbrīvoties no parastā prāta satura un atvērties šī mirkļa neizsakāmajai pilnībai.