Inteliģences veidi

Jebkurās attiecībās izšķiroši svarīga ir griba un māka otru cilvēku sadzirdēt, uztvert un saprast. Cilvēka spēju iespējami adekvāti uztvert realitāti visatbilstošāk būtu saukt par inteliģenci, saprātīgumu.

Manas neadekvātās reakcijas, par kurām vēlāk bijis jākaunas, gandrīz vienmēr izrietējušas no kļūdainas situācijas uztveres vai pārpratumiem. Šķiet, tā ir visiem pazīstama pieredze.

Līdz ar to inteliģents cilvēks ir nevis tas, kurš gadā izlasa divas grāmatas un apmeklē vienu teātra izrādi, bet gan tas, kurš daudzmaz adekvāti spēj uztvert notiekošo un atbilstoši uz to reaģēt.

Mūsu prasmi uztvert (inteliģenci) veido četri tās veidi:

  • mentālā (IQ – intelektuālā prasme),
  • emocionālā (EQ – emocionālā prasme),
  • garīgā (SQ – garīgā prasme),
  • ķermeņa (BQ – ķermeņa uztveres prasme).

Mentālo inteliģenci attīstām, mācoties un apgūstot informāciju. Mūsu pasaulē daudz kas patiešām ir vienkārši jāiemācās, jāapgūst, un tas ir ļoti svarīgs uzdevums. Nav nepieciešamības no jauna izgudrot velosipēdu – mēs varam izmantot to, ko jau sen ir atklājuši, sapratuši un uzrakstījuši citi. Ir skumji sastapt pusmūža cilvēkus, kuri par satricinošu jaunatklājumu uzskata citiem sen zināmas, hrestomātiskas atziņas.

IQ izriet no spējas orientēties esošajā informācijā un prasmē ar to rīkoties. Taču IQ nenozīmē atsevišķu, varbūt pat daudzu “informācijas vienību” iekalšanu. Mentālā inteliģence māca zināšanas pārvērst gudrībā, kā arī apzināties savu zināšanu un uztveres spēju robežas. Gudrs cilvēks zina, ka kaut ko nezina. Viss, ko es zinu, ir daļa no visa. IQ mums atgādina, ka esam nemitīgā attīstībā un pasauli redzam tikai no sasniegtās pakāpes skatpunkta. Tāpēc gudrība nozīmē būt veselīgi paškritiskam.

Pirms gadiem trīsdesmit IQ (ko iespējams izmērīt, izmantojot dažādas precizitātes testus) bieži bija vienīgais vai svarīgākais cilvēka inteliģences indikators. Tomēr pa šo laiku esam sapratuši, ka ne mazāk nozīmīgi ir vēl trīs citi inteliģences veidi – emocionālā, garīgā un ķermeņa inteliģence.

Mūsdienās daudzi autori uzsver milzīgo emocionālās jeb starppersonu inteliģences (EQ) nozīmi. Beidzamajā desmitgadē šis temats ir īpaši daudz pētīts un par to ir sarakstīts

milzīgs daudzums grāmatu. EQ atgādina, ka ir svarīgi ne tikai saprast, bet arī uztvert un izjust cilvēkus, situācijas u. c. Tu izpratīsi situāciju dziļāk, ja vispirms mēģināsi izjust un tikai pēc tam – saprast, kas notiek otrā cilvēkā. Emocijas ļoti bieži nosaka mūsu lēmumus, tāpēc ir svarīgi būt skaidrībā par saviem un citu pārdzīvojumiem. Vai es šo cilvēku atlaidu no darba tāpēc, ka viņš slikti strādāja, vai tāpēc, ka viņš man vienmēr kritis uz nerviem? Svarīgi uztvert: kas notiek manī? Kas notiek otrā cilvēkā?

Cilvēki ar neattīstītu EQ nemitīgi pārprot un “pārinterpretē” cits citu. Izcilais psihologs Daniels Goulmens raksta, ka EQ ir divreiz nozīmīgāka par IQ, piemēram, lai gūtu panākumus darbā.

Emocionālajai inteliģencei attiecībās ir nenovērtējama nozīme. Visu, kā zināms, nav iespējams izteikt vārdos, un parasti mēs nemēdzam visu pateikt mutiski, tāpēc, mācoties uztvert un izjust otru cilvēku, sākam viņu saprast daudz plašāk. No EQ izriet smalkā izjūta: kā man tieši šajā mirklī izturēties pret tevi? Kad klusēt un kad runāt? Kad pienācis brīdis tieši šai tēmai? Vai es mācos izteikties un izpaust sevi tā, lai otram būtu vieglāk mani uztvert? Vai protu radīt telpu dialogam? Vai man ir drosme uzņemties patiesa dialoga risku – būt gatavam pārmaiņām? Vai spēju gudri rīkoties krīžu un konfliktu situācijās, kas ir neatņemama attīstības daļa? EQ māca veidot intimitātes telpu, kurā droši drīkstam atklāt sevi un vienlaikus uztvert otru.

Savukārt SQ – garīgā inteliģence – ir māka uztvert un apgūt sevi, savas un visas esamības dzīles. Es nevaru pārmainīt otru cilvēku, bet varu darīt visu, lai novērstu problēmas sevī. Garīgā inteliģence ir izšķiroši svarīga, jo no tās atkarīgs, cik labi orientējos pats sevī. Ja slikti pazīstu sevi, tad ir pilnīgi neiespējami, ka brīnumainā veidā kļūšu par otra cilvēka dvēseles izpratnes speciālistu. Mēs uztveram citus cilvēkus pēc analoģijas ar sevi. Ja neesmu sevī atklājis nekādu dziļumu, tad arī visi citi cilvēki man automātiski šķiet sekli un es pat nevaru iedomāties par kādiem dziļumiem viņos. SQ iedrošina strādāt ar sevi, savām ēnām, jo visu mūžu palieku kā sevī centrēts egoists, ar kuru citiem ir ļoti grūti, pat neiespējami dzīvot, ja neesmu paveicis savus mājasdarbus. Ja esmu akls pret savu egoismu, es moku citus, bet pats to neredzu. Un to, ko neredzu, nevaru mainīt. Vienkārši sakot, SQ mūs dara dziļākus, bet dziļāks cilvēks vienmēr būs saprātīgāks, labāks un iejūtīgāks. SQ nozīmē mācīšanos sevi pieņemt, mīlēt un vienlaikus atrast iedvesmu autentiskai izaugsmei. Ideāla SQ apgūšanas metode ir meditācija – vērības un iekšējas brīvības prakse, kas atsvabina no atkarībām un pamodina mūsu uztveri notiekošajam. Garīgā inteliģence, mācot apgūt savus dziļumus, var mums palīdzēt veidot dziļākas attiecības ar citiem cilvēkiem. SQ atgādina, ka ārēji mēs vienmēr būsim dažādi, un tas ir labi, taču visi nākam no viena dievišķa avota un savos dziļumos varam atrast vienotību.

Visbeidzot, daži vārdi par BQ, ķermeņa inteliģenci. Pēdējos gados dzimusi arī jauna izpratne par cilvēka ķermeni. Tam piemīt apbrīnojama inteliģence un jūtīgums; tam ir pašam sava valoda un zināšana. Mēs esam atskārtuši, ka ķermenis nav tikai “fizioloģiska mašīna” vai “gaļas gabals”, bet smalks veidojums ar savu atmiņu un gudrību. BQ māca ar cieņu izturēties pret savu ķermeni un ieklausīties tajā.

Mums jāmācās attīstīt visus četrus inteliģences veidus, jo tikai kopā tie veido inteliģentu, uztvert spējīgu cilvēku, kurš gatavs gudrai rīcībai.