Ceļa karte

Izcilais 20. gs. garīgo tradīciju pētnieks Džozefs Kempbels stāsta par kādu sievieti, kura sešdesmit gadu vecumā meklēja psihoterapeita palīdzību. Sievieti mocīja sajūta, ka viņa nav īsti dzīvojusi, ka dzīve bijusi kā tukša čaula. Tikai pēc vairākiem psihoterapeita apmeklējumiem sieviete atcerējās kādu dīvainu notikumu no agras jaunības: dziļi mežā viņa bija dzirdējusi brīnišķīgi aicinošu mūziku, bet nebija uzdrīkstējusies tai sekot. Šī mūzika bija viņas aicinājums.

Lieldienas, lielais vārds augšāmcelšanās (vārds, kas vienlaikus ietver sevī trīs nozīmes: dzīvi, nāvi un pārveidi), ir aicinājums nepieļaut, ka mūsu dzīve kļūst par tukšu čaulu. Jēzus dzīve un nāve ir aicinājums. Protams, sākumā visbiežāk nesaprotam, kas mūs tur aicina. Tas atklājas tikai soli pa solim, ja šim aicinājumam atsaucamies.

Katru cilvēku viņa dzīves aicinājums sastop citādi. Man Lieldienu laiks, Kristus augšāmcelšanās nozīmē visneatvairāmāko aicinājumu, kāds vien iespējams.

Jēzus dzīve ir viena no iedvesmojošākajām pasaulē. Tā iedrošina katru cilvēku atsaukties savai “debesu mūzikai”, pieņemt savu dzīvi un nebaidīties sacīt “jā” savam liktenim. Patiesi, Jēzus dzīves ceļš ir dzīves karte, kā trāpīgi sacījis Karls Jungs. Man tā ir pati labākā karte pasaulē.

Iespējams, viens no svarīgākajiem Jēzus aicinājumiem, kas mums noteikti jāsadzird, ir viņa lakoniskais sauciens “Seko man!”.

Ko tad rāda Jēzus ceļš? Velkot paralēles ar savu dzīves ceļu, pārdomāsim, kā Jēzus uztver savu dzīvi un to izdzīvo. Uzdrīkstēsimies šim ceļam atsaukties, ļaut savai dvēselei ar to rezonēt... Man pat šķiet – ja vien mēs pamanītu, ko Jēzus ceļš vēlas atklāt, mūsu dvēsele nespētu ar to nerezonēt.

• Viss sākas ar brīnumainu piedzimšanu, taču tad seko 30 gadu ilga “parasta dzīve”. Tik svarīgi pamanīt arī šo Jēzus dzīves daļu. Viņš ir galdnieks, tā sakot – nekas īpašs. Parasti mērķi, ikdienas uzdevumi, profesionālie pūliņi. Tāda ir gandrīz katra cilvēka dzīves pirmā daļa. Tā ir svarīga, taču sākumā to gandrīz vienmēr pārvērtējam. Tikai vēlāk atskārstam – ar to dzīve tikai sākas. Vai tas nozīmē, ka nereti dzīve tā īsti sākas nevis ar dzimšanu, bet tikai pēc 30. dzimšanas dienas?
• Tad kādā brīdī Jēzu sasniedz aicinājums. Viņš tiek izaicināts no “parastās” galdnieka dzīves, dzird un atsaucas. Jāņa Kristītāja aicinājumu “atgriezieties no grēkiem” viņš uztver kā adresētu sev. Jānis Kristītājs ir mazliet ekscentrisks pravietis, kurš daudz ko saprot savā veidā. Taču arī nepilnīgs aicinātājs var kļūt par rīku Dieva rokās.
• Tad seko iniciācija, lielais dzīves pagrieziens. Jēzus sajūt nepieciešamību pieņemt kristības Jordānas upē. Debesis atveras. Gars kā balodis nolaižas pār viņu. Balss no debesīm saka: “Tu esi mans mīļais dēls.” Tas ir satricinošs brīdis – atskārst, kas es patiesībā esmu! Es esmu dēls/meita, un es esmu mīlēts/mīlēta!
• Mirkli vēlāk tas pats Gars “spiež” doties kādā dīvainā virzienā (vai tas patiešām varētu būt Dieva aicinājums?) – tuksnesī, izaicinošā vienatnē pie zvēriem un eņģeļiem. Gars mūs sauc un izsauc no parastās, ikdienišķās dzīves un ieved absolūtā vienatnē, velna kārdinājumos. Iespējams, tas ir vienīgais veids, kā varam nonākt pie savas dzīves patiesā uzdevuma. Mēs neesam novērtējuši Jēzus 40 dienu vienatni tuksnesī. Neesam pamanījuši, ka tuksnesis ir viņa atklātās darbības izejas punkts. Tieši tur – tuksneša vienatnē – Jēzus atklāj savu patieso identitāti, nonāk skaidrībā par savas dzīves mērķi un uzdevumu.
• Tuksnesī Jēzus piedzīvo pārmaiņas sevī, un šīs pieredzētās pārmaiņas kļūst par viņa vēsti! Pirms Jēzus pieprasa pārmaiņas no citiem, viņam pietiek drosmes tās īstenot pašam! Tikai mainoties paši, varam mainīt citus.
• Tad seko dzīves aicinājuma patiesa un drosmīga izdzīvošana. Jēzus ir ne tik daudz runātājs, cik cilvēku dziedinātājs! Viņš ir dēmonu izdzinējs, kas iedvesmo cilvēkus dzīvot brīvi, patiesi, mīloši tagad! Atvērt sirdi Dievam un dzīvei tagad! Man Jēzus ir pats iedvesmojošākais piemērs, kas māca drosmīgi izdzīvot dzīves uzdevumus un sekot savam aicinājumam, nebaidoties un uzticoties.

• Uzdrīkstēšanās sekot savam aicinājumam vienmēr noved līdz krusta nāvei. Protams, Jēzus nāve ir kas pavisam īpašs. Taču katrs cilvēks, kurš patiesi atsaucas savas dzīves aicinājumam, kādā brīdī atskārst, ka tas nozīmē vecās dzīves, vecā cilvēka miršanu. Tieši mirstot, sekojot savam aicinājumam, Jēzus kļūst neuzvarams. Viņš mudina mūs nebaidīties rīkoties līdzīgi. Nevis nostāties vienā no pusēm, nevis cīnīties ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, bet pieņemt dzīves pretrunu spriegumu un iznest to sevī. To nozīmē būt pie krusta.
• Augšāmceļas tikai tas, kurš nebīstas mirt. Izcilais teologs Ričards Rors sacījis: “Galvenais ir uzdrīkstēties mirt, un augšāmcelšanās pati par sevi gādās.”

Jaunā Derība vēsta, ka tieši visa dzīves cikla šķērsošana līdz pat nāvei dara Jēzu par cilvēces pestītāju jeb glābēju. Viņš glābj mūs, un mēs tiekam glābti, ja mums pietiek drosmes uzticēties viņa izdzīvotajam dzīves ceļam.

Jēzus ceļš ir patiesas dzīves ceļa karte. Tā ir pati skaistākā un grūtākā karte pasaulē. Viņš ne tikai rāda ceļu, bet pats to iziet un tāpēc pats kļūst par Ceļu. Tas sākas ar piedzimšanu, visparastāko ikdienas dzīvi, un noslēdzas ar pārveidi, nāvi, augšāmcelšanos. Patiesu, mīlošu, skaistu, atpestītu dzīvi.

Jēzus aicinājums “Seko man!” nav tikai vārdi. Tas ir aicinājums iziet no parastās dzīves un ieiet kādā citā – plašākā, patiesākā, dzīvākā dzīvē. Tādā, kuru visu mūžu apzināti vai neapzināti esam meklējuši un pēc kuras esam ilgojušies.

Jā, protams, tas gandrīz vienmēr nozīmē mūsu līdzšinējā dzīvesveida nāvi un beigas. Taču tikai tā mūsos var dzimt kas patiesi jauns.

Protams, no šāda aicinājuma ir bail. Tas vienlaikus ir gan neticami pievilcīgs, gan arī biedējoši izaicinošs.

Tāpēc ir svarīgi sadzirdēt Jēzus mudinājumu nebaidīties.

“Nebaidies!” – šis vārds pieder pie izcilākajiem Bībeles īsajiem gudrības teikumiem. Gudri ir neļaut sevi nobaidīt, bet uzdrīkstēties atsaukties aicinājumam. 

Katru gadu Ciešanu jeb gavēņa laiks ir simbolisks atgādinājums par iniciācijas ceļu, kurā aicināts doties ikviens cilvēks. Šis ceļš sākas ar visparastāko ikdienas dzīvi un noslēdzas ar nāvi, pārveidi un augšāmcelšanos. Tā ir gavēņa dziļākā jēga – uz kādu brīdi (vismaz reizi dzīvē!) atsacīties no mazsvarīgā un pievērst visu savu uzmanību Dzīvei. Atsaukties aicinājumam un beidzot kļūt par to, par ko mums jākļūst.

Lieldienas atgādina: mēs visi esam aicināti. Varbūt naktī, kad atkāpjas dienas rūpes un notikumi, vieglāk pamanīt un izšķirt svarīgāko? To, kas man ir pats svarīgākais.

Katru gadu Lieldienu laiks aicina uz pārveidi, pamošanos, iniciāciju citā – dziļākā dzīvē.

Jēzus mums rāda un māca iniciācijas ceļu, kurā ir noteiktas stadijas. Tās nevar apiet. Viņš, būdams lielākais iniciācijas meistars, māca arī mūs nebaidīties šīs stadijas pieņemt, pieņemt šo ceļu visā pilnībā. 

Vai tik izplatītās neirozes, depresija, nemiers, trauksme, veģetatīvā distonija varētu būt simptoms kaut kā dziļāka trūkumam?

Tu esi nelaimīgs, jo neseko savam īstajam aicinājumam, savai “debesu mūzikai”, bez kuras tava dzīve var izrādīties tikai tukša čaula.  Tā nenotiks, ja sekosim drošai un uzticamai kartei.