Es eju pa citu ceļu...
2018. gada 24. aprīlisReizēm pietiek tikai ar dažiem vārdiem, lai mūs pamodinātu no snaudas un dotu cerību.
Viens no šādiem sakustinājuma brīžiem man ir bijušas Portijas Nelsones /Portia Nelson/ dzejas rindas.
Portija Nelsone ir patiesi daudzpusīga personība – autore, dzejniece, komponiste, māksliniece, aktrise... Kaut kas no renesanses laikmeta gara viņā ir manāms. Un viņas iemīļota tēma ir cilvēka iekšējā attīstība – tiekšanās pretī integrētai, viengabalainai personībai.
Es aicinu sevi – un arī Jūs –
Apstāties. Izlasīt. Sajust.
Kaut kas pazīstams?...
Kurā posmā es esmu pašlaik?...
Portia Nelson
Uz ietves ir bedre
Es eju pa ielu.
Uz ietves ir dziļa bedre.
Es iekrītu.
Es jūtos pazudis... esmu bezpalīdzīgs.
Tā nebija mana vaina.
Tas man prasa mūžību, lai tiktu ārā.
Es eju pa to pašu ielu.
Uz ietves ir dziļa bedre.
Es izliekos, ka es to nemanu.
Es atkal tajā iekrītu.
Es nespēju noticēt, ka atkal esmu turpat.
Bet tā nav mana vaina!
Tas man prasa daudz laika, lai tiktu ārā.
Es eju pa to pašu ielu.
Uz ietves ir dziļa bedre.
Es redzu, ka tā tur ir.
Es atkal iekrītu. Tas ir ieradums.
Manas acis ir vaļā.
Es zinu, kur es esmu.
Tā ir mana vaina. Es tieku ārā nekavējoties.
Es eju pa to pašu ielu.
Uz ietves ir dziļa bedre.
Es apeju to.
Es eju pa citu ielu.
/paldies Žanetei Dronei par tulkojumu/