Ko nozīmē “mistiķis” un “mistiskā pieredze”?

Tikko izdotā grāmata “Uguns pavedieni” ir veltīta desmit dažādu laikmetu mistiķiem. Protams, ka vārdu “mistiķis” dažādi cilvēki uztver atšķirīgi. Daži tajā saredz ko ļoti aizdomīgu, citi - ko nesaprotamu, bet svarīgu un pievilcīgu.

Vārdu “mistiķis” es lietoju, lai apzīmētu cilvēku, kas no reliģiskas teorijas ir nokļuvis patiesā iekšējā pieredzē. Vārds “mistika” ir atvasināts no grieķu vārda myein, kas tulkojumā nozīmē “aizvērt acis un lūpas”, tātad izsaka uz iekšu vērstu koncentrāciju.  Mistiskā pieredze ir eksperimentāla garīgas sastapšanās vai savienošanās pieredze ar dievišķo – cognitio dei experimentalis. 

Pazīstamais teologs Karls Rāners norāda: “Ar mistiku saprotam īstu, no eksistences centra nākošu Dieva pieredzi,” – un ievērojamais rakstnieks Oldess Hakslijs piebilst: “Mistiķi ir kanāli, caur kuriem mūsu nezināšanas un ilūziju visumā ieplūst nedaudz zināšanu par realitāti. Bez mistiķiem pasaule būtu pilnīgi akla un neprātīga.”

Izcilie mūsdienu garīgās pieredzes pētnieki D.Jeidens un E.Ņūbergs grāmatā “Garīgās pieredzes daudzveidība. 21. gadsimta pētījumi un perspektīvas” raksta: “Mistiskās pieredzes ir viens no labāk izpētītajiem garīgās pieredzes veidiem. Tām raksturīga savas patības apziņas pavājināšanās un/vai dziļas saplūsmes izjūta. Šīs izjūtas būtiski atšķiras no tā, kā parasti jūtamies normālajā, ikdienišķajā apziņas stāvoklī. Ierastajā apziņas stāvoklī mēs pieņemam, ka, no vienas puses, eksistē es un, no otras puses, viss pārējais (un visi citi). Bez šīs vienpatības, savas “es-būtības” apziņas nav iespējams pastāvēt kā indivīdam, patībai, personībai. Tomēr dažās situācijās mēs varam sevi apzināties pavisam citādi: mūsu patība saplūst ar apkārtējo un kļūst par visa cita sastāvdaļu, nevis savrupinās no tā. Mistiskā vienotības pieredze ne vienmēr ir saistīta ar piederību pie kādas reliģijas. (...)

Jēdziens “misticisms”, tāpat kā jēdziens “garīgs”, laika gaitā ir lietots tik daudzās dažādās nozīmēs, ka kļuvis pārlieku plašs un neskaidrs, teju neko neizsakošs.  Vārdus “misticisms” un “mistisks” nereti lieto vienkārši kā pārmetumu, veltītu jebkuram viedoklim, ko uzskatām par neskaidru, izplūdušu un sentimentālu, bez faktiska vai loģiska pamatojuma.

Modernās psiholoģijas pamatlicējs Viljams Džeimss raksta: “Tādēļ, lai atvieglotu šo vārdu lietojumu un ierobežotu to nozīmi, es rīkošos tāpat kā ar jēdzienu “reliģija” un vienkārši nosaukšu jums četras pazīmes; ja kādai pieredzei tās piemīt, to varat pamatoti uzskatīt to par mistisku.”  

Džeimss ierosina četrus kritērijus, lai precizētu, ko viņš domājis ar jēdzienu “mistiskā pieredze".

• Neaprakstāmība
• Noētiskums
• Īslaicīgums
• Pasivitāte

Neaprakstāmība norāda, ka pieredzēto nav iespējams izteikt vārdos. Džeimss raksta: “Tie, kuriem bijusi šāda pieredze, uzreiz atzīst, ka to nevar izteikt, ka tās saturu nav iespējams pienācīgi ietērpt vārdos.” Citiem vārdiem sakot, tās ir pieredzes, nevis vienkārši domas vai uzskati. Interesanti, ka Džeimss velk paralēles starp mistiskajām pieredzēm un mūzikas klausīšanos vai iemīlēšanos: kā lai cilvēkam, kurš neko tādu nav pieredzējis, apraksta šādus brīžus?

Noētiskums apzīmē sava veida atskārsmi, kaut arī tās saturs paliek “nenoformulēts”. Mistiskās pieredzes saglabā savu autoritāti arī pēc tam, kad ir beigušās. Proti, cilvēkiem, kuri šādu pieredzi guvuši, šķiet, ka viņi no pieredzētā ir kaut ko uzzinājuši, lai gan paši bieži vien nespēj noformulēt, ko tieši. Turklāt šis kritērijs nozīmē, ka pieredzētais indivīdam liekas reāls (savā ziņā pat “reālāks par realitāti”) un ir kaut kas daudz vairāk par vienkāršu sapni vai iztēles lidojumu.

Trešais kritērijs – īslaicīgums – norāda, ka mistiskās pieredzes mēdz būt īsas un pārejošas. Džeimss raksta: “Mistiskie stāvokļi nevelkas ilgi. Ar retiem izņēmumiem tie pēc pusstundas vai, augstākais, stundas, divām izkūst ierastajā dienasgaismā.” 

Pasivitāte nozīmē to, ka mistiskās pieredzes notiek it kā bez cilvēka gribas. Parasti indivīdam šķiet, ka pieredze ir ļoti spēcīga un viņš nespēj to kontrolēt. Šos stāvokļus tikpat kā nav iespējams izraisīt apzināti, cilvēks var tikai cerēt, ka tos pieredzēs. Tiesa, pastāv varbūtība, ka cilvēki ar augsti attīstītām kontemplācijas spējām (piemēram, meditētāji, kas ilgi piekopuši šo praksi) spēj šādas pieredzes stimulēt, tomēr pat tādos gadījumos, tiklīdz pieredze ir sākusies, indivīds jūt, ka ir ierauts nekontrolējamā procesā un viņam neatliek nekas cits kā tam pakļauties.” (Yaden, D., Newberg, A. The Varieties of Spiritual Experience. Oxford University Press, 2022)

Mani uzrunā katoļu teologa Karla Rānera rakstītais pirms piecdesmit gadiem: “Rītdienas dievbijīgais cilvēks būs mistiķis — tāds, kura ticība balstās pieredzē — vai arī šāda cilvēka vairs nebūs.”