Pagrieziens pretī Saulei

Tas, ka visi gada saulgrieži ir nozīmīgi svētki ne tikai dabas reliģijās, bet svinamas dienas arī kristīgajā tradīcijā, apstiprina, ka planetārie ritmi ir visiem uztveramākā tēlu valoda, kas palīdz saprast būtiskākās atziņas par cilvēku un pasauli. Saulgrieži vēlreiz atgādina, ka uz Zemes notiekošajam ir cieša saistība ar to, kas notiek tālu prom no Zemes ─ debesīs.

Mūsu dzīvība ik mirkli ir atkarīga no gaismas, no Saules. Ir nesatricināmi esības ritmi, kuri nav atkarīgi no tā, ko pieņemam vai nepieņemam, saprotam vai nesaprotam, kam ticam vai neticam. Mūsu dzīvi nosaka likumības, kas ir augstākas par mums. Saule un Zeme turpina savu gaitu neatkarīgi no notiekošā mūsu galvās. Tāpēc kopš senatnes atšķirīgu kultūru cilvēki Saulē redzēja Dieva simbolu.

Tāpēc jau kopš Origēna arī kristīgā teoloģija par Dievu un Kristu runā kā par esamības “garīgo Sauli”.

Tas nozīmē, ka Jāņu svinēšana nav sabiedrību sadaloša robežšķirtne (kā daži domā!), bet – tieši otrādi – iespēja saprasties dažādu tradīciju cilvēkiem, ja vien, protams, lūkojamies un meklējam dziļāk, ja vien jautājam pēc šo svētku garīgās jēgas. Teologs Modris Plāte raksta: “Mūsu Līgo svētki ar Jāņu dziesmām un simboliku ir atskaņas un pārpalikums no pirmskristus laika Jāņu (saulgriežu) mistērijām – apliecinājums tam, ka mūsu senču dvēselēm ir gribējies spēlēs un rituālos, ekstātiskos pārdzīvojumos pacelties virs Zemes, tuvoties Saules sfērai, piepildīt sevi ar gaismu un dzīvību.” Būtu augstprātīgi uzskatīt, ka cilvēki senajā pasaulē ir nodarbojušies tikai ar aizdomīgām muļķībām. Nē, viņi bija izpratuši vai nojautuši daudzas būtiskas likumsakarības.

Tomēr daudzi cilvēki uz jautājumu, ko tev nozīmē Jāņu svinēšana, diemžēl nemācēs atbildēt citādi kā vien: iedzeršana pie ugunskura. Jāņu, tāpat kā arī citu svētku (piemēram, Ziemassvētku) svinēšana nereti ir degradējusies. Maz būs to, kas zinās, ka ugunskura dedzināšana pašā īsākajā gada naktī simbolizē apzinātu cilvēka līdzdalību gaismas izplatīšanā, cīņā ar tumsu, ka tā atklāj arī noteiktu izpratni par cilvēka dzīvi – Dievs mums dod galvenos dzīves nosacījumus, taču sava daļa cīņā par gaismu sevī mums jāizcīna pašiem.

Jāņu nakts ugunskurs kā sadarbība ar Sauli, ar gaismu, ir apliecinājums gatavībai cīņai par gaismu sevī un pasaulē.

Jā, Jāņi patiesībā ir noslēpums, mīkla, kas mums jāatrisina. Ja šie svētki kļūst par populārāko piedzeršanās dienu, tad tiek noliegts to dziļākais saturs un tad pavisam burtiski tie no dzīvības svētkiem kļūst par nāves svētkiem (atcerēsimies akcijas “Izglāb draugu!”).

Pazīstamais 20.gadsimta vācu teologs Vilhelms Štēlins savā jaunībā Pirmā pasaules kara laikā karoja Latvijas teritorijā. Interesants ir viņa novēroto latviešu Jāņu svinēšanas tradīciju vērtējums: “Latviešu tautasdziesmās es sajutu putojošu līksmību un reizē grūtsirdīgas žēlabas, kopā sakusušas reti sastopamā un aizkustinošā vienībā. (..) Vasaras saulgriežu diena kosmiski pagāniskajā dzīves izjūtā ir piepildīta ar satricinošu spriegumu un iekšēju konfliktu. Nevienā citā gada laikā tik baigā tuvumā cits citam neatrodas reibums, līksmība un nāve, pāriplūstošs dzīvesprieks un bezdibenīgas skumjas. Gaisma lieto savu visstiprāko varu, tomēr tūlīt tai atkal jāsarūk, kad pati daba ir izrotāta ar dzīvības formu pilnu krāšņumu, ─ bet jau apzīmēta ar vītuma un aiziešanas pirmajām pēdām.”

Jāņu galvenā vēsts skan: pagriezienam pretī Saulei, saulgriežiem ir jānotiek pašā cilvēkā. Tevī. Visa radība, katrs zieds tiecas uz gaismu, pagriežas pretī Saulei, tikai cilvēks bieži – ne.

Taču daba, radītā pasaule nav vieta zaru aplauzīšanai, plastikāta gabalu izmētāšanai vai dzēruma izgulēšanai. No tās varam daudz mācīties, piemēram, gatavību allaž meklēt gaismu un augt tai pretī, apzināties, ka viss mūsu dzīvē atkarīgs no tā, vai tajā valda gaisma vai tumsa.

Patiešām, ja vien vēlamies dziļāk saprast Jāņu nozīmi, tad šie svētki var kalpot kā organisks latviskās identitātes simbols. Nozīmīgi tikai pārdomāt M.Plātes rakstīto: “Jāņu laikā, šķiet, pati daba savos ritmos un procesos mums kaut ko čukst priekšā. Vai to jūt, vai vēl uztver arī apjukušais, saraustītais un “modernais” cilvēks?”