Ziemassvētku klusums

Lūkas evaņģēlija 2.nodaļā lasām: “Jūs atradīsiet bērniņu, silē guļošu.”

Ir vērts mirkli apstāties un pārdomāt. Lielākā Ziemassvētku zīme ir nevis daudz runājošs gudrais, bet klusējošs bērns, bērns, kas vēl neprot runāt! Dievs apjukušas un izbiedētas pasaules vidū nenoliek kādu gudru ekspertu, lai mēs klausītos viņa vēl gudrākajos vārdu plūdos.

Nē, Dievs noliek mūsu vidū kādu, kas vēl nemāk runāt, lai atklātu gudrību klusēšanā, lai mums, tik ļoti nogurušiem no savas un citu cilvēku runāšanas, mācītu saprast to, kas atrodams viņpus vārdiem, domāšanas, tēliem, fantāzijām. Protams, sarunā mēs rodam daudzas atbildes, taču pašas lielākās varam gūt tikai tad, ja beidzot iemācāmies apklust.

Klusums šķietami ir visvienkāršākā lieta. Patiešām, kas gan tur grūts, paklusēt? Tomēr ikviens, kas būs mēģinājis patiesi apklust, zinās, cik tas ir sarežģīti. Paiet ilgs laiks, iekams bērns iemācās runāt. Taču vēl ilgāks laiks nepieciešams, lai cilvēks iemācītos klusēt.

Nav jāpieliek milzīgas pūles, lai izvairītos no ārējās pasaules radītā trokšņa, bet atbrīvoties no iekšējā trokšņa – vārdiem, domām, tēliem, kas nemitīgi mūsos skan, neļaujot ne mirkli pabūt patiesā vienatnē ar sevi un Dievu, ir ļoti grūti.

Ārējo izpausmju ziņā Ziemassvētki ir nevis klusākais, bet trokšņainākais gada laiks. Tāpēc labākais, ko varam sev un cits citam novēlēt – lai Ziemassvētku naktī katram no mums atrastos vieta vismaz nelielam, kaut pavisam īsam, bet patiesa klusuma brīdim, lai īsti sastaptu sevi pašu un citus cilvēkus, Dievu. Ir nepieciešams patiess klusums, lai ieskatītos sevī, otra, sev mīļa, bet tik ilgstoši varbūt novārtā atstāta cilvēka acīs un mīlestībā mums pievērstajās Dieva acīs.

Ja svinam Ziemassvētkus, kuru centrā ir tikko dzimušais Jēzusbērns, tad mēs svinam svētkus, kuru centrā ir Kāds, kurš nerunā. Kāds, kas nepateiks nevienu pašu vārdu, to velti gaidīt. Tātad būtu jāapklust arī mums, vai ne? Tikai no patiesa klusuma dzimst patiess prieks, miers un pārliecība par savas dzīves nesatricināmajiem pamatiem Dievā un viņa dotajām lielajām iespējām, kas palīdz pārspēt nedrošību, neziņu, tumsu, bezcerību.

Atcerēsimies, ka arī pirmie Ziemassvētki cilvēkiem noris tumsā, bailēs, neziņā par rītdienu. Ja jūtamies līdzīgi, tad ziniet, Ziemassvētkiem ir mums, ko teikt! Taču tad jābūt gataviem apklust, jo Ziemassvētki ir klusuma svētki, klusēšanas svētki, vai arī tie paliek neiepazītie, svešie, dīvainie svētki, kuros visu mūžu jūtamies kā garāmgājēji, kas netīšām iemaldījušies svešās svinībās un nekādi nespēj saprast, par ko īsti pārējie priecājas.

Tāpēc ļausimies Ziemassvētku nakts klusumam, lai piedzīvotu, cik tas ir piesātināts, auglīgs, radošs, lai piedzīvotu, kā šis klusums, Dieva klusums, spēj mūs un pasauli mainīt.