Asīzes gars: atšķirīgi ticībā, vienoti atbildībā par mieru
Juris Rubenis • 2026. gada 29. oktobris2026. gada 27. oktobrī apritēja četrdesmit gadi kopš dienas, kad Jānis Pāvils II aicināja dažādu reliģiju pārstāvjus uz Asīzi lūgt par mieru. Šogad, atzīmējot šo gadadienu, Asīzē noslēdzās kopienas Sant’Egidio organizētā trīs dienu starptautiskā tikšanās “Neapbruņots miers, kas atbruņo”. Pāvests Leons XIV bija iecerējis piedalīties personīgi, taču pēc ārstu ieteikuma klātienē neieradās un uzrunāja dalībniekus videovēstījumā.
Asīzē bija pārstāvētas kristīgās konfesijas – katoļi, pareizticīgie, Austrumu kristīgās baznīcas un protestanti. Taču tika uzaicināti arī jūdaisma, islāma, budisma, hinduisma, sikhisma, džainisma, sintoisma un Japānas reliģisko tradīciju Tenrikyō un Ōmoto pārstāvji. Dalībnieku vidū bija Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs Bartolomejs I, Romas virsrabīns Rikardo Di Seņji un Vīnes virsrabīns Jarons Engelmaiers, Lahoras mošejas lielais imāms Muhammads Abduls Habīrs Azads, kā arī budistu skolotāji no Mjanmas, Mongolijas un Japānas. Budisma daudzveidību pārstāvēja arī Sōtō zenskolotājs Šotens Minegiši. Šī dažādība ļauj ieraudzīt, cik atšķirīgi garīgie ceļi var sastapties kopīgā atbildībā par pasauli.
Lai saprastu šīs tikšanās nozīmi, jāatceras tās sākotnējā iecere. Jānis Pāvils II 1986. gadā skaidri norādīja: sanākšanas mērķis nav vienoties par kopīgu reliģiju. Viņš aicināja ikvienu smelties savas tradīcijas dziļākajos avotos, kuros veidojas sirdsapziņa un atbildīga rīcība. Būtiskas pasākuma sastāvdaļas bija lūgšana, klusums, gavēnis un svētceļojums.
Asīze tika izvēlēta Franciska dēļ – kā vieta, kas atgādina par pazemību, izlīgumu un brālību.
Arī šī gada tikšanās forma pauda cieņu pret atšķirībām. Kristieši pulcējās kopīgā ekumeniskā lūgšanā Svētā Franciska bazilikas apakšējā baznīcā. Citu reliģiju pārstāvji lūdzās atsevišķās tuvējās vietās – katrs saskaņā ar savu tradīciju. Noslēguma ceremonijā tika uzklausīts pāvesta vēstījums, noturēts kopīgs klusuma brīdis kara upuru piemiņai, izteikts kopīgs miera aicinājums un iedegti miera gaismekļi. Tātad kopīgā atbildība tika apliecināta, saglabājot katras tradīcijas lūgšanas savdabību.
Šajā formā varam saskatīt būtisku atgādinājumu: sadarbībai nav nepieciešama vienādība. Cilvēks var būt dziļi iesakņots savā ticībā un vienlaikus cienīt citu cilvēku garīgo ceļu. Atšķirības paliek, taču par tām kļūst iespējams sarunāties bez naidīguma. Mēs varam atšķirīgi saprast pasaules galīgo, pēdīgo Noslēpumu un tomēr kopīgi aizstāvēt cilvēka dzīvību un cieņu. Lai atzītu otra tiesības dzīvot, mums nav vispirms jāpanāk, lai viņš domā tāpat kā mēs.
Trīs dienu programmā lūgšana bija savienota ar konkrētu pasaules problēmu apspriešanu. Divdesmit četros forumos tika aplūkoti atbruņošanās, klimata un vides krīzes, migrācijas, demokrātijas un solidaritātes jautājumi.
Jau 1986. gada noslēguma uzrunā Jānis Pāvils II atzina: katoļi ne vienmēr bijuši uzticīgi savam aicinājumam būt miera nesējiem. Tāpēc Asīzes tikšanās viņam bija arī grēknožēlas notikums. Šī atziņa piešķir reliģiju dialogam nepieciešamo godīgumu: mums katram jāpārbauda, ko mūsu pašu pagātnē nodarījušas bailes, varaskāre un ienaidnieka tēla veidošana un kā tās ietekmējušas mūsu rīcību. Reliģijas uzticamību stiprina spēja atzīt arī savu vainu. Tajā pašā uzrunā pāvests uzsvēra, ka lūgšana neatbrīvo no pienākuma strādāt miera labā.
Leons XIV savā vēstījumā šo atbildību formulēja īpaši asi: “Nav svēta kara; svēts ir vienīgi miers.” Viņš Asīzes garu saista ar atteikšanos reliģiski attaisnot karu, ar dialogu, ar kontemplatīvu iedziļināšanos un radošu rīcību miera labā. Lūgšanu viņš raksturo kā dialoga skolu – ar Dievu, cilvēkiem un visu radību.
Šeit atklājas arī kontemplācijas sabiedriskā nozīme. Iekšējais darbs kļūst redzams tajā, kā mēs izturamies pret cilvēku, kurš mūs satrauc, apstrīd vai domā citādi. Klusumā varam pamanīt savu aizvainojumu, vēlmi uzvarēt un tieksmi otru vienkāršot līdz ienaidnieka tēlam. Šāda kontemplatīva apzinātība rada iespēju izvēlēties atbildi, kas nepavairo naidu. Iekšējais miers iegūst ticamību attiecībās.
Tāpēc pasākuma nosaukumu varam uztvert arī kā personisku uzdevumu. Ko nozīmētu kļūt par cilvēku, kura klātbūtne palīdz atbruņoties? Par tādu, kura tuvumā otram nav nepārtraukti jāaizstāvas, kura uzmanība ļauj runāt atklāti un kura pārliecība ietver spēju klausīties?
Šāds cilvēks spēj skaidri pretoties netaisnībai, vienlaikus saglabājot cieņu pret cilvēcību.
Protams, viena tikšanās pati par sevi karus neaptur. Taču tā var padarīt redzamu iespēju, kuru vardarbība cenšas aizsegt: mēs spējam sastapties, saglabājot savu pārliecību un atzīstot otra cilvēcību. Asīzē šī iespēja iegūst konkrētu veidolu – cilvēki sapulcējas, cits citu uzklausa, lūdzas un uzņemas kopīgu atbildību. Tādēļ Asīzes jautājums sasniedz arī mūs: vai mana ticība un mana garīgā prakse palīdz otram cilvēkam manā tuvumā justies drošāk?