Adventes jautājumi

Adventes (tulkojumā no latīņu valodas adventus nozīmē “atnākšana”) laiks kā ievads Ziemassvētkiem rosina jautāt. Taču, to darot, mums jābūt uzmanīgiem, jo tieši šajā gadījumā visspilgtāk atklājas pazīstamais likums, ka mūsu jautājumi jau prefigurē atbildi. Vienkārši sakot – no mūsu jautājumu formulējuma veida ir atkarīgs, kādu atbildi saņemsim.

Varbūt laiks pirms Ziemassvētkiem daudziem tieši tāpēc šķiet tik vienveidīgs, neinteresants, pat nomācošs, ka ir pavisam skaidrs, kādas atbildes saņemsim uz apnicīgi pazīstamajiem jautājumiem. Un citus mēs nemaz neprotam uzdot. Cik saprotami, ka daudzu cilvēku izjūtas šajā laikā var izsacīt vārdos: “Nu, bet neticas, ka tas, kurš dzims, par mani jau ir samaksājis...”(Andra Neiburga)

Šī laika vienreizību mācamies apjaust, atklājot, ka Adventes pamatnoskaņa (vismaz Jaunajā Derībā) ir apjausma, ka nekas, pilnīgi nekas vēl nav skaidrs. Šķiet, ka man tiek uzdotas daudzas mīklas, ka manā dzīvē notiek nesaprotami notikumi, kas ved pretī kaut kam ļoti pievilcīgam un biedējošam vienlaikus.

Advente mudina atklāt dziļāku dimensiju mūsu dzīvē un mācīties saklausīt, ko tā runā. Ko tā  saka? To nekad iepriekš nevar zināt. To nevajag jau iepriekš izfantazēt. Ir jāļauj sevi pārsteigt. Tikai tā rodam  atbildi. Taču ne uz mūsu lūpu uzdotajiem jautājumiem, bet uz to (īstenībā vienu lielu jautājumu), kas dziļi dus mūsos un par sevi atgādina ļoti reti, parasti - negaidītu satricinājumu brīžos, situācijās, kad pār savu dzīvi zaudējam intelektuālo kontroli un tāpēc esam vispatiesākie.

Jaunajā Derībā lasāmi ne tik viegli uztverami vārdi: “Kristū apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības.”Šāda veida apgalvojumi parasti dara uzmanīgu. Vai tas nav nepamatots pārspīlējums? Vai mēs šodien nejūtamies nesalīdzināmi gudrāki? Vismaz tādi, kas spējīgi uzdot gudrākus jautājumus?

Un tomēr varbūt tas ir viens no teikumiem, kas var norādīt īstajā virzienā, jo pārsteidz, liek iebilst, strīdēties pretī un atņem iespēju apgalvot: es jau iepriekš zinu, kāds būs iznākums. Un tas nav maz. Šajā teikumā ir kāds nozīmīgs vārds ─ “apslēptas”. Apslēptas! Šīs “gudrības un atziņas bagātības” nevar ieraudzīt no garāmgājēja perspektīvas. Tās ir un nav acīmredzamas. Tāpat kā dievišķais ir apslēpts bērna bezpalīdzībā, pazemībā, nabadzībā.

Citiem vārdiem: adventes pieredze atklājas tikai tiem, kas gatavi meklēt. Tiem, kas zina – nav iepriekš gatavu atbilžu. Es nemaz nezinu, ko, kā un kad es atradīšu, bet, atmetot augstprātību, paštaisnību un sentimentālismu, es vēlos meklēt šajā negaidīti jaunajā virzienā.

Gatavi spriedumi un gatavas atbildes ir galvenais šķērslis. Tik bieži lielākais tiek ietērpts  un līdz nepazīšanai pārvērsts (par to liela atbildības daļa jāuzņemas arī tiem, kas par Dievu runā!) salkanās cilvēku darinātās drānās un saldeni lipīgos teikumos. Tieši tas liek daudziem cilvēkiem, par spīti ilgstoši sevī nestajiem sirds jautājumiem, sacīt: “Nu, bet neticas... gribētos, bet neticas...”

Advente ir pārsteigumu laiks. Var gadīties, ka viss, ko paši protam pasacīt un izdomāt, visi mūsu priekšstati tiks apgriezti ar kājām gaisā. Advente mudina paklusēt un atļaut runāt kādam Citam.

Teikums “Kristū apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības” sirsnīgi aicina: neļauj to, ar ko adventes laikā mēs sastopamies, pasludināt par kaut ko apnicīgi zināmu un tāpēc nevajadzīgu. Uzdrīksties jautāt! Jautāt tā, kā to dara godīgs cilvēks, kurš iepriekš nav izdomājis atbildi.