Augu pasaule un mēs

Šodien kopā ar Ingu griezām asinszāles un vīgriezes augu tējām, kuras varēs baudīt garīgo prakšu centra Stacija viesi rudenī un ziemā. Izbaudot meditatīvo augu vākšanas procesu karstajā jūlija pļavā, es domāju par Annas jauno grāmatu.

Šķiet grūti iedomāties piemērotāku gada laiku izdevuma “Īss ievads augu pasaulē” nākšanai klajā, kas iekļauj 54 augu kartītes un izzinošu grāmatiņu Latvijas augu iepazīšanai, atgādinot par mūsu ikdienas dzīves klusajiem partneriem – augiem.

Kartītes var paņemt rokās un doties tuvākajā pļavā.

Taču šī izdevuma galvenā vērtība nav tikai augu dziednieciskā potenciāla atgādināšana, bet ieskats mūsu sadarbības vēsturē ar konkrēto augu, kas atklāj kā kopš senatnes cilvēki šo augu uztvēruši, jutuši, lietojuši.

Gadsimtiem ilgi cilvēki meklējuši zāles dabā, augos. Visās pasaules kultūrās izveidojās bagāta ārstniecības augu lietošanas tradīcija, kas balstījās novērojumos, pieredzē un ticībā dabas dziedinošajam spēkam. Vēl 19. gadsimtā lielākā daļa medikamentu bija augu izcelsmes. Atcerēsimies, ka arī vairākus mūsdienās lietotus medikamentus vispirms atklāja dabā: aspirīns sākotnēji tika iegūts no vītolu mizas, digoksīns (sirds zāles) ir atvasināts no uzpirkstītes, artemisinīns (efektīvs līdzeklis pret malāriju) tiek ražots no tradicionālās ķīniešu vērmeles.

Tomēr mūsdienu farmācijas industrijā dominē ķīmiski sintezēti medikamenti.

Tāpēc otrs jautājums, par ko šodien domāju: kāpēc mūsdienu farmācijas industrija tik maz nopietni pēta un izmanto ārstnieciskos augus?

Protams, ka uz šo jautājumu varam atrast samērā vienkāršas, neiepriecinošas atbildes.

Lai farmācijas uzņēmums spētu pelnīt, tam ir jāpatentē savs produkts. Dabā esošu augu sastāvdaļas patentēt nav iespējams (piemēram, kā patentēt baldriāna saknes vai asinszāles ekstraktu?). Taču sintētiski izstrādātas, unikālas ķīmiskās molekulas var patentēt, nodrošinot ekskluzīvas tiesības tās ražot un pārdot divdesmit gadus vai ilgāk.

Katrs augs satur desmitiem, pat simtiem dažādu vielu, kuru mijiedarbība visbiežāk nav līdz galam izpētīta. Nereti ir pat grūti precīzi saprast, kura viela konkrēti rada terapeitisko efektu. Piedevām katra auga ķīmiskais sastāvs var mainīties atkarībā no augsnes, klimata, novākšanas laika, uzglabāšanas u.tml. Farmaceitiski sintezētu vielu ķīmiskais sastāvs ir precīzi kontrolējams laboratorijā.

Saprotams, ka augu kompleksais ķīmiskais sastāvs prasa ļoti nopietnu laika un līdzekļu ietilpīgu pētniecību.

Lai kāda viela kļūtu par oficiālu medikamentu, nepieciešams ilgstošs, ļoti dārgs klīnisko pētījumu process. Tā kā ārstniecības augus nav iespējams patentēt, uzņēmumiem nav stimula ieguldīt līdzekļus.

Jā, tas ir mūsdienu pasaules paradokss: pat tad, ja mēs zinātu, ka augu pasaulē uz mums gaida daudz efektīvāki medikamenti par esošajiem, ekonomisku apsvērumu dēļ tas visticamāk tiktu ignorēts… Kāpēc izdot vēlāk neatpelnāmus miljonus, lai atklātu medikamentus, kurus tūdaļ pat sāks izgatavot visi?

Jeb... ir jānotiek būtiskām pārmaiņām mūsu apziņā? Un varbūt tieši mūsdienās mēs manām jaunas paradigmas dzimšanas pirmās zīmes?

Par to mūs mudina domāt Annas darbs, kas aicina augus neuztvert funkcionāli, bet tos sajust, nodibināt ar tiem saikni... Jo, iespējams, tieši no tā ir atkarīga auga iedarbība katrā cilvēkā.

“Attiecību veidošana ar augiem” var skanēt ļoti dīvaini un tomēr arī citās jomās esam mācījušies, ka pētījumu rezultātus būtiski ietekmē attieksme.

Anna raksta: “Augu pasaule ir klusa un nemanāma, tādēļ nepieciešama liela vērība, lai pamanītu tās vienkāršo skaistumu un dziedinošo spēku. (...) Augi palīdz pamanīt, ka esam daļa no dabas un visas šīs pasaules, un māca dzīvot līdzsvarā ar apkārt esošo.”

Iespējams, ka atgriežoties pie cieņpilnām attiecībām ar dabu, mēs ar izbrīnu konstatēsim, ka augi ir kas daudz vairāk par ikdienas dzīves “zaļu fonu”.