Intervija ar teoloģijas doktoru Juri Rubeni: Mums jāpastāv par Latviju

Gaisotne šobrīd tomēr atšķiras no 1939.gada

Mēdz teikt, ka laiki met lokus un, iespējams, mēs esam kaut kur līdzīgās sajūtās šobrīd ar to, kā bija mūsu priekštečiem pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, ka gaisā ir kaut kāda nodevības dvesma jūtama, ka gaidāms kaut kas tāds liktenīgs, kāds pavērsiens? Ko jums izraisa šī sajūta - 23. augusts toreiz un 23. augusts tagad?

23. augusts 1939. gadā, protams, ir ļoti ietekmējis visu mūsu vēsturi un joprojām turpina ietekmēt.

Dažreiz, raugoties uz lielvaru tirgošanos, daudzi cilvēki tā ļoti mehāniski saka – nu, apmēram tā pati gaisotne arī šobrīd. Man šķiet, ka nē, tomēr nē.

Bet, protams, mēs dažas mācību stundas esam aicināti atcerēties. Proti, kas tad ir nepieciešams mazām tautām, lai tās varētu kuģot lielajās vētrās, kur lielvarām laiku pa laikam šķiet, ka tās nosaka visu atmosfēru un klimatu. Un es domāju, ka svarīgākais droši vien šādos apstākļos ir, cik lielā mērā sabiedrība, cilvēki var atrast savā starpā vienotības punktus.  

Un es domāju ar to, nevis ka mums visiem būtu jādomā vienādi, nevis mums visiem būtu jābūt vienādai perspektīvai. Bet ir ļoti svarīgi, kādi punkti, kuros mūsu redzējums, mūsu vērtības saskaras.

Jo sabiedrību, kura ir iekšēji sanaidota, ir īstenībā diezgan vienkārši uzvarēt vai arī manipulēt ar šādu sabiedrību.

Un tas ir tas lielais jautājums. Mūsdienās jau ir ļoti sarežģīti runāt par vienotības punktiem tā iemesla dēļ, ka daudzi uzreiz saklausa tur tādus zemtekstus, ka tas nozīmē, ka kāds jau ir sagatavojis kaut kādu vienu ideoloģisku redzējumu. Un tagad, lūk, mums visiem jāiekāpj tajā iekšā.

Bet tomēr, neraugoties uz to, cik tas varbūt dažiem var šķist apnicīgi vai garlaicīgi - mēs visi esam cilvēki, un mums visiem ir ne tikai dzīves virspuse, bet dzīves dziļuma dimensija, es atļaušos sacīt. Un šajā dziļuma dimensijā mēs varbūt pa īstam sajūtam to, ko nozīmē būt cilvēkam Un cik lielā mērā mums ir attīstīta šī dzīļu dimensija - no tā kādreiz ir atkarīgs ļoti, ļoti daudz arī mūsu ārējā dzīvē. Un arī tas, vai dažādi atšķirīgi cilvēki var tomēr kādos punktos saprasties un sastapties?

Tie argumenti, kas jums liek novilkt to atšķirību starp 1939. gadu un šo, ir kādi?

Es domāju, ka pasaule tomēr ir savādāka, nekā tā bija tolaik. Es domāju, ka Latvija ir citā situācijā. Arī, ja mēs runājam par tādiem ārējās drošības parametriem. Tolaik, es domāju, mēs bijām ļoti tādi atomizēti, nošķirti katrs par sevi.

Es domāju, ka daudzas Eiropas valstis, šobrīd Eiropas Savienības valstis labi apzinās vienotības nepieciešamību un daudz pie tā strādā, kā mēs redzam. Bet tas, protams, nav vienkārši.

Es domāju, ka ir pavisam noteikti arī savādāka mūsu iekšējā attieksme pret šiem notikumiem, ka mēs tā kā vairāk spējam sekot līdzi ārējiem procesiem un Latvija var būt vairāk iesaistīta arī ar savu balsi un pārstāvēta ne tikai šeit, bet arī Eiropas Savienībā, Eiropas telpā un arī plašāk.

Nekomfortabli redzēt Putina pieņemšanu Aļaskā

Kas jums bija prātā, kad jūs redzējāt tos kadrus, kad ASV prezidents Donalds Tramps tiekas ar Krievijas vadītāju Vladimiru Putinu Aļaskā?

Nu nav ļoti komfortabli redzēt, vai ne? Cilvēku, kurš ir agresīvas imperiālistiskās politikas pārstāvis, kuram nav problēmas sūtīt nāvē desmitiem vai pat simtiem tūkstošu jaunu vīriešu no savas valsts, nav komfortabli redzēt tādā ļoti mīkstā pieņemšanas vidē, kur viņam smaida un izsaka komplimentus.

Bet nu tāda ir realitāte, ar kuru mums ir jārēķinās. Bieži vien lielvalstu priekšgalā izvirzās sarežģīti cilvēki. Varbūt ir noteiktas rakstura kvalitātes, kuras nosaka, kāpēc un vai tu vari tikt pirmajā ešelonā.

Un tā sajūta bija tāda - lai izdodas šajās sarunās būt klātesošām arī visām citām balsīm.

Vienlaikus, no otras puses, es arī labi apzinos, ka visas karadarbības savā pēdējā stadijā noslēdzas ar sarunām.

Un tur ir jāsarunājas cilvēkiem, kuri pirms tam šāvuši viens otram virsū, un tas ir izaicinoši. Vienmēr ir kaut kāds sarunu posms. Tāpēc droši vien nevarētu sacīt, ka sarunas vai mēģinājums īstenot sarunas ir kaut kas ļauns vai sarežģīts. 

Bet, protams, ļoti daudz intereses apkārt ir. Bet jā - tā sajūta.. Ja jūs jautājat par sajūtu, bija tāda uzmanīga un vērīga ar vēlmi, lai, lūk, vismaz Trampa administrācijas puse būtu gatava dzirdēt arī Eiropas valstu balsis Ukrainas balsis.

Jums kaut kas liek domāt, ka viņi sadzirdēs Eiropu un iesaistīsies Eiropas aizstāvībā?

Es neesmu politikas eksperts, un es vienmēr jūtos diezgan nekomfortabli, kad man jāmēģina atbildēt uz jautājumiem par tēmām, kuras es neesmu eksperts, Es varu līdz ar to tādām ļoti subjektīvām sajūtām ļauties, bet man šķiet, ka pēdējā pusgadā Trampa administrācijā ir notikušas kaut kādas pārmaiņas. Kur no tādas mazas vēlēšanās ieklausīties ir radusies lielāka vēlēšanās ieklausīties arī citās balsīs.

Krīzes brīdī mēs nevaram paņemt līdi garīgo komponenti, kuras mums jau nav

Latvijā ir oficiāli izstrādātā 72 stundu ārkārtas soma X stundai. Cilvēki arī par to domā, bet viena lieta ir konkrēti priekšmeti, kas ir šajā somā paredzēti, bet otra tāda pati soma, droši vien, ir arī kaut kādā ziņā garīgā nozīmē. Ko jūs paņemtu tajā savā somā līdz garīgā nozīmē krīzes brīdim, ja tāds pienāktu, par ko mēs ceram, ka tā nebūs, protams.

Jā, nu es arī ļoti gribētu cerēt, ka nepienāks tāds brīdis.  Ja mēs runājam par tās 72 stundu somas garīgo komponenti, mēs nevaram paņemt kaut ko, kas jau mums nav.

Tādā ziņā droši vien krīzes brīdis nav īsti piemērots, lai mēs sāktu domāt, kā ir ar mūsu vērtībām vai ar mūsu dziļumu.

Tāpēc man šķiet, ka visa dzīve, katra diena ir laiks, kurā mēs veidojam savas dzīves dziļumu, kurā veidojas mūsu izpratne par mūsu dzīves jēgu. Protams, katram cilvēkam droši vien tā var atšķirties, varbūt stipri atšķirties. Un es domāju, tieši šī jēgas klātbūtne dara sabiedrību vai valsti ne par patērētāju klubu, kurā mēs vienkārši patērējam lietas – "dodiet mums, lūdzu, mums pienākas tas un tas".

Kad mums vairs nav šis patēriņš, tad mēs skatāmies, kur mēs dodamies tālāk. Bet sabiedrība iegūst dziļākas saiknes - valstspiederība ir ar dziļākām saiknēm, ka mēs neesam tikai vienkārši patērētāji. Tas veidojas no tā, kam mūsu dzīvē ir vai nav vietas. Un es sacīšu tieši mūsdienās, kur ir tik ļoti daudz kairinājumu un tik daudz iespējas noslīdēt pa dzīves virsu, ir tik ārkārtīgi svarīgi pārdomāt par savas dzīves lielajām tēmām, par garīgumu, par dzīļu dimensiju.

Un es šai ziņā nedomāju uzreiz par reliģiskumu tādā ziņā, ka cilvēkiem uzreiz būtu par katru cenu jākļūst par kādas reliģijas piederīgajiem, bet domāt par savas dzīves lielajiem jautājumiem.

Un to jau mūs mudina ne tikai kara apstākļi, bet ikdiena. Nav jau tikai tā, ka, pateicoties Ukrainas karam, mums ir jādomā par lielajiem jautājumiem, citādi mēs varētu par to nedomāt.

Es atvainojos, cilvēki dzimst un mirst arī labklājības apstākļos. Miera laikos cilvēki smagi saslimst, piedzīvo attiecību krīzes un drāmas arī citos apstākļos. Tātad patiesībā - kas tad notiek caur šo karadarbību? Šī karadarbība tā kā sublimē vienmēr klātesošo nedrošību, kas ir vienmēr konstanta šajā zemes dzīvē nu tādā ļoti redzamā, izteiktā formā.

Un mēs piepeši varbūt tā kā pamostamies. Bet.. Lielie jautājumi, uz kuriem mums būtu jāatbild katram pašam savā vietā un ko atgādina garīgās tradīcijas, ir klātesoši. Un katrs mēs dzīvojam savu unikālo dzīvi ar dažnedažādiem izaicinošiem jautājumiem. Vai mēs esam gatavi veltīt uzmanību tam, vai vienkārši tai vieglākai lietai noslīdēt pa virsu?

Es domāju, ka dažkārt daudziem cilvēkiem ir tādas dusmas par šo Ukrainas karu vai kaut kādiem citiem konfliktiem, jo tie traucē tādu seklo dzīvi, "jo es gribēju dzīvot un patērēt, un es negribēju konfrontēt un, iedomājieties, man tagad ir jādomā par kaut kādu karu!". Tā, ka visām lietām ir divas puses, vai ne? Un es domāju, ka arī šie izaicinošie apstākļi Eiropā var mudināt gluži vienkārši mūs domāt lielas domas.

Tas jautājums ir - kādā veidā man atrast iespēju nebaidīties

Droši vien katrs ar lielām domām uztver kaut ko citu. Ko jūs ar to domājat?

Man tas ir jautājums, kuru es formulētu - kas ir tas unikālais uzdevums un aicinājums. Kādēļ es esmu šajā pasaulē piedzimis un kam vajadzētu tikt caur mani izdarītam? Un es zinu, ka, ja es rūpīgi ieklausos sevī, es varu tuvoties šim aicinājumam un varu ļaut šim aicinājumam izpausties caur savu dzīvi.

Saklausīt savu aicinājumu nenozīmē obligāti atrast vieglāko dzīves versiju, bet savējo dzīves versiju.

Un man šķiet, ka, ja mēs neatrodam saikni ar šo iekšējo aicinājumu, tad viss kaut kas var likties tīri pietiekoši mūsu dzīvei, bet kaut kādas būtiskas izšķirošas lietas trūkst, un ir kaut kāds caurums, deficīts, ko mēs nekā citādi aizpildīt nevaram.

Tā kā mans jautājums ir, kuru es patiešām pārdomāju katru dienu - kam man ir jāpievērš uzmanība, lai caur manu dzīvi varētu īstenoties tas, kā dēļ es šai dzīvē, šai pasaulē esmu. Un kā man ar manām nepilnībām, kas man arī ir pietiekami, dzīvot tā, lai tas netraucētu Dievam un netraucētu cilvēkiem tā, lai labums būtu mazliet lielāks, nekā varbūt kļūdas vai defekti, ko mēs arī caur savu dzīvi ienesam.

Cilvēki, kuri mēdz teikt, ka viņi dzīvo savai ģimenei, viņi dara visu, lai palīdzētu savai ģimenei, viņi strādā, viņi rūpējas, gādā, un viņi saka – es visu to daru, bet mani nomāc šis laiks, kurā mēs dzīvojam. Tieši tas, ko jūs minējāt - nedrošība, neskaidrība par nākotni. Nu ko tiem cilvēkiem varat ieteikt?

Rūpes par tuviem cilvēkiem ir brīnišķīga un skaista lieta, un es domāju, ka tas ir arī viens skaists veids, kā mēs varam īstenot savu dzīves uzdevumu. Bet es ieteiktu vairāk meklēt sevī to drošo atbalsta punktu, uz kuru paļauties, un mazāk ļaut sevi baidīt. Jo, redzat, vienmēr ir iespēja iet baidīšanās ceļu. Un faktiski, ja mēs ļaujam sev iet šo baidīšanās ceļu, tad faktiski katra diena mums piedāvā simtiem lietas, no kurām mēs varam baidīties.

Tā kā cilvēkam faktiski ir divas iespējas vai nu turpināt baidīties, vai uzdrīkstēties meklēt uzticēšanās ceļu.

Un faktiski lielās garīgās tradīcijas to ir uztaustījušas, sajutušas, ka vienmēr cilvēkam ir tā kā dilemma starp uzticēšanos dzīvei - šo nesaprotamo paradoksālo dzīvi pieņemt ar uzticēšanos. Tur nav viss skaidrs, tur notiek briesmīgas lietas. Bet - vai nu es izvēlos uzticēties vai baidīties. Ja sākam baidīties, tad principā bailes ir slikts padomdevējs, jo tad tas liek pieņemt straujus nepārdomātus lēmumus. Mēs esam ļoti manipulējami, jo faktiski nobaidītu cilvēku var turpināt raustīt un baidīt tālāk.

Tas jautājums ir - kādā veidā man atrast iespēju nebaidīties? Un varbūt tas sākums ir tāds, ka es varbūt varu pieņemt lēmumu, ka es beigšu baidīties, bet es mācīšos uzticēties šai dzīvei. Dzīve ir paradokss. Katra cilvēka dzīve beidzas ar nāvi. Skaidrs! Katra cilvēka dzīve nozīmē konfrontēt ar visādām situācijām.

Ja šis mums traucē, tad, klausieties, mēs te neko nevaram īsti pasākt. Bet vai mēs varam atrast kaut ko, kas ļauj uzticēties dzīvei par spīti visam tam? Un kas tad mums pie tā var palīdzēt? Vai vienkārši būt tie manipulējamie, iebaidītie cilvēki. Un es nevaru, nedrīkstu pieņemt citu cilvēku vietā lēmumus, bet man manā dzīvē ir būtiski palīdzējusi mana garīgā pieredze. Tas, ka es esmu drīkstējis pieredzēt to, ka šeit ir klātesošs dievišķais, ka tas ir atklājums katrā cilvēkā pašā.  Tie nav vārdi, tās nav dogmas. Tas nav kaut kas, ko tev kāds cilvēks pasaka. Tu to vari pieredzēt un sastapt. Caur konkrētu praksi, praktizējot, tu vari pārliecināties par to, ka tas ir.

Ir brīži katra cilvēka dzīvē, arī manā dzīvē, kad, teiksim, ir sarežģīti. Un tad tu ļoti labi to pieredzi, ka vienīgais, uz ko tu vari paļauties, ir šī tava garīgā pieredze.

Vai tā tev ir. Jo pa īstam arī skaitās tikai tas, ko mēs esam pieredzējuši. Vai ne? Tāpēc arī tas ir tas, ar ko es nodarbojos šeit, beidzamos divdesmit gadus Lūžņā. Saprotot, ka es varu palīdzēt sev veidot dziļāku, autentiskāku, garīgu pieredzi un varbūt palīdzēt kādiem citiem cilvēkiem, kuriem ir vēlēšanās to īstenot, atrast savu garīgo pieredzi.

Un šķiet, ka tieši tas var būt izšķirošs šādos nedrošos laikos. Un ka piepeši tu vari iegūt mieru, paļāvību un prieku, dzīvot arī nedrošībā un neskaidrībā, izaicinājumos.

Tā ir mūsu zeme, mums par to jāpastāv

Te man nāk prātā tā situācija, kura ir daudziem cilvēkiem Latvijā, kad kāda iestādes vai uzņēmuma vadība jautā - ja Krievija gadījumā uzbruks, vai mēs varam rēķināties, ka tu paliksi, ka tu strādāsi savā vietā, vai arī tev ir citi plāni? Un ir cilvēki, ar ko man nācies runāt, kas saka nē, mēs ar manu ģimeni negaidīsim, mēs brauksim uzreiz prom no Latvijas, brauksim uz ārzemēm. Es atvainojos, ja tas ir personisks jautājums - bet ko jūs darītu tādā situācijā?

Mēs esam runājuši ar manu sievu Ingu par to. Mēs nebrauktu prom. Beigu beigās tā ir mana zeme.

Varbūt arī es uzreiz sacīšu - es esmu pietiekami daudz nodzīvojis šajā dzīvē. Man ir 60 +. Ja man ir jānomirst, tad es varu ļoti būt pateicīgs par šiem 60+ gadiem. Bet es nedomāju, ka es vēl kādā citā vietā varētu justies piederīgs tādā veidā, kā šeit. Tad ir gluži vienkārši jāpieņem visi tie notikumi, kādi tie nāk. Tas ir tā kā mans lēmums. Tāds mans iekšējs, piedzīvots lēmums. Bet, protams, ir cilvēki ar savām varbūt interesēm, vajadzībām un tamlīdzīgi. Un katram droši vien šeit ir jāizdomā tas savā vietā.

Jūs nenosodītu tos, kas aizbrauc?

Nu, grūti nosodīt ir cilvēkus, kuri pieņem tādus lēmumus dzīvības apdraudējumā.

Bet man ir tāda sajūta, ka, atkal runājoties ar daudziem cilvēkiem tajā lokā, kurā es atrodos, ka ir arī pietiekami daudz cilvēku, kuri domā šādi - tā ir mūsu zeme. Pietiek bēgt. Pilna pasaule ir ar bēgļiem, vai ne? Kuri staigā ar savām somiņām. Mūs kāds kaut kur gaida? Šī ir mūsu zeme. Šī ir vieta, kur mēs esam piedzimuši. Te mēs esam saistīti ar visiem kokiem zāli, zemi. Tā ir, mēs esam daļa no visa tā.

Es domāju, ka ir pilnīgi dabiski, ka daudzi cilvēki jūt, ka tā ir tā vieta, kur.. kas ir mūsējā vieta. Mums par šo vietu ir kaut kā jāpastāv. Kādā formā, kādā veidā - arī tas droši vien katram cilvēkam ir jāizlemj pašam.

Kā jūs vērtējat vispār kādā stāvoklī šobrīd ir Latvijas sabiedrība? Kāda tā ir?

Ir ļoti grūti atbildēt uz šādu jautājumu. Jo sabiedrība ir dažāda. Vai ne? Un kā tad sniegt tādu vienu atbildi?

Es teiktu - sabiedrība ir ļoti polarizēta, bet tas ir ļoti interesanti.

Tas ir kaut kas, ko var redzēt ļoti daudzās dažādu politisko struktūru valstīs pasaulē. Ļoti polarizētas sabiedrības, kur šī polarizācija nav tāda 20% pret 80%, bet bezmaz vai 50 pret 50. Paskatāmies pa labi un pa kreisi, mēs to pieredzēsim. Tātad arī mūsu sabiedrība ir samērā polarizēta.

Daudzi mēs esam viegli manipulējami. Nu, teiksim, mēs dažkārt esam kārdināti atrast vieglas atbildes. Vienkāršas atbildes. Un tas ir saprotams. Bet atkal es redzu šajā sabiedrībā pietiekami daudz cilvēku, kuri meklē un jautā dziļāk. Kuri negrib vienkārši atrast vajadzīgo burbuli, kuram pieslieties, vai nezinu, kurā frontes pusē nostāties, bet kas paši domā, paši analizē paši pieņem savus lēmumus. Es domāju, šādi cilvēki arī ir. Bet es sacītu tā - sabiedrība ir ļoti dažāda.

Tik bieži pasaules vēsturē ir bijis tā, ka situācija nav melnbalta

Kāds būtu jūsu galvenais vēstījums tiem cilvēkiem, kas šobrīd mēs šeit, Latvijā dzīvojam?

Grūti mēģināt atrast vienu vēstījumu dažādiem cilvēkiem, bet es sacītu šajā polarizācijas situācijā - vispirms klausīties. Pamatīgāk klausīties un tad runāt.

Respektīvi, nebūt tik daudz kliedzējiem un runātājiem uz tukšas vietas. Iegūt tādu kontemplatīvo dimensiju. Citiem vārdiem - jā, ir cilvēki, kuri, nezinu, no manas perspektīvas runā šķietami nejēdzību. Nu varētu vienkārši kultivēt agresiju sevī. No tā kaut kas labāk notiek? No tā kaut kas mainās? Nekas nemainās.

Vai nebūtu labāk, ja es mēģinātu rūpīgi ieklausīties šajā cilvēkā un varbūt saklausīt aiz vārdiem, kurus šis cilvēks runā, tās dziļākās bažas?

Un tās dziļākās bažas dažkārt ir verbāli neizteiktas. Un tur var būt, ka tā sakne aug no kādas pilnīgi citas vietas. Un kā varētu sarunā reaģēt ne tikai uz vārdiem un uz to labāko līmeni, bet uz to dziļāko līmeni uz tām saknēm. Citiem vārdiem, vai mēs varētu rūpīgāk, dziļāk ieklausīties viens otrā, pirms mēs runājam? Vai mēs varētu uzdrīkstēties meklēt savu nostāju iepretī tādiem polārajiem jautājumiem, kuri bieži vien mēs zinām, ir tāds melnbalts viedoklis - vai nu, vai nu. Vai nu tu nostājies mūsu pusē, tu esi mūsējais. Ja tu stāvi otrā pusē - tu esi mūsu ienaidnieks! Un no otras puses tieši tāpat.

Bet - tik bieži pasaules vēsturē ir bijis tā, ka situācija nav melnbalta, ka ir kāds trešais ceļš.

Un meklēt šo trešo ceļu, tādu dziļāku ceļu, respektīvi, nemeklēt vienkāršotas, vieglas atbildes un nepriecāties par to, ka kāds tādas piedāvā, bet uzdrīkstēties iet dziļāku meklējumu ceļu, protams, ir izaicinoši. Jo tad tā var gadīties, ka tu esi slikts vieniem un otriem. Tad tas daudziem liekas vēl biedējošāk. Labāk vismaz nostāties vienā nometnē, tad vismaz tās muguras tevi sargās.

Bet varbūt, ka šādos polarizētos laikos ir jāuzdrošinās vairāk būt tādiem cilvēkiem - nosacīti trešā ceļa gājējiem, kuri meklē nevis nostāties vienā vai otrā pusē, bet dziļāku perspektīvu, kā palūkoties uz šo melnbalto situāciju un piepeši dziļumā ieraudzīt kaut kādu varbūt jaunu iespēju, kā varētu meklēt, veidot tiltus mēs viens ar otru.

Katrā ziņā attiecības ar sevi katram cilvēkam un attiecības ar citiem cilvēkiem ir divi izaicinošākie lauciņi, kuros mēs iemācāmies, ja iemācāmies, ko nozīmē būt cilvēkam.

Un šie abi lauciņi vienmēr ir izaicinoši. Pirms mēs domājam par ārējo telpu, par citiem cilvēkiem, ir tik ārkārtīgi svarīgi atcerēties.. Es pieņemu, ka katram ir kādas atmiņas.. Cik grūti dažkārt ir tikt galā pašam ar sevi, kaut ko sarunāt, ar sevi, pieņemt sevī, ieraudzīt sevī, akceptēt sevī. Nu - kaut kā vispār uzdrīkstēties būt labvēlīgam pret sevi, izprotošam pret sevi. Un, lūk, attiecības ar sevi un par to runā labs garīgums, ir vienmēr tāds treniņu poligons, kas palīdz labāk saprast veidu, iemācīties prasmes, kā saprasties ar citiem cilvēkiem.

Nekas jau šajā lielajā nozīmē nav mainījies, viss paliek spēkā, tas pats, kas ir vienmēr bijis klātesošs mums kā cilvēkiem, kā cilvēcei. Mācies labāk iepazīt pats sevi, saprast sevi, ieskatīties dziļāk sevī un tad caur sevis dziļāku iepazīšanu tu mācēsi labāk saprast un varbūt elastīgāk pieņemt citus cilvēkus. Tikai tā!

Tāpēc mana pieeja ir joprojām tā pati, lai cik daudziem liktos nevajadzīgs vai nevietā garīgums vai garīgās izaugsmes ceļš. Es domāju, tas ir galvenais virziens, kurā mums ir jādomā. Domā, ja mēs vēlamies drošāku, piepildītāku, tādu dzīlēs pamatotāku dzīvi.

Tātad stāsts nav par to, ka cilvēki ar iekšējiem konfliktiem vai cilvēki, kas karastāvoklī ar sevi varētu uzbūvēt ļoti saskaņotu, perfektu un foršu sabiedrību. Nē! Tas vienmēr stāsts ir no otras puses jālūkojas - tad, ja es esmu nonācis labākā saskaņā ar sevi, es esmu pastrādājis ar saviem varbūt robiem un ar savām kļūdām es piepeši varu iemācīties un saprast, kā var būt labāk vai prasmīgāk, vai draudzīgāk veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un veidot sabiedrību.

Ir ļoti svarīgi, ka mēs varam uzticēties viens otram, bet drošībā jābalstās savos resursos un spēkos

Jā, tas varbūt ir arī stāsts par uzticēšanos citiem. (Tādā gadījumā, ja mēs ejam pa šo tālāk, attīstām un tā tālāk.) Uzticēšanās citiem, kuri kaut ko sola. Nu es nonāku atkal pie tās situācijas, kādā šobrīd mēs gluži politiski esam nonākuši, ka mēs sākam arī apšaubīt to, vai sabiedrotie mums palīdzēs, ja kas notiks. Jums ir tā ticība, ka palīdzēs?

Ir ļoti svarīgi, ka mēs varam uzticēties viens otram, jo es domāju, ja mēs galīgi neuzticamies citiem cilvēkiem, tad patiesībā ir ļoti grūti dzīvot, vai ne?

Un šī uzticēšanās ir, protams, saistīta ar attiecību kopšanu.

Man tiešām liekas svarīgi, ka mūsu valsts augstas amatpersonas kopj attiecības ar mūsu sabiedrotajiem ar Eiropas valstu valdībām. Nu tā jau tas notiek - mēs varam justies attiecībās labi un droši, kurās mēs kaut ko investējam un ieguldām. Es teiktu, nav cita risinājuma. Un es domāju, ka Latvijā tiek darīts ļoti daudz, lai tas tā varētu norisināties.

Kādēļ es to jautāju? Atkāpjoties atpakaļ - tas atkal ir Ukrainas piemērs. Mēs zinām, ka Ukrainai arī bija sabiedrotie, kas garantēja apmaiņā pret atomieročiem Ukrainas drošību. Starp garantiem bija ne tikai Krievija, bet arī Amerikas Savienotās Valstis, kuras tagad saka, ka vairs īsti negrib būt šeit, Eiropā un vispār savu karaspēku nesūtīs uz Ukrainu sniegt garantijas, ka tas ir Eiropas jautājums. Un arī Eiropa, mēs redzam, līdz šim Ukrainai nav spējusi sniegt to, ko bija solījusi. Solījumi bija daudz dāsnāki nekā tas, ko Ukraina saņēma. No šī viedokļa skatoties..

No šī viedokļa skatoties, atbilde, protams, ir ļoti vienkārša. Ir jācenšas pēc iespējas vairāk drošības virzienos balstīties savās prasmēs savos resursos un spēkos.

Neviens nevar no ārpuses aizsargāt kādu valsti, ja šī valsts nav izdarījusi nepieciešamos mājasdarbus pati.

Tātad es domāju, mums ir jāattīsta tas virziens. Prezidents Edgars Rinkēvičs par to ir arī daudz runājis un mudinājis tam pievērst uzmanību. Mums ir jāattīsta visas tās drošības prasmes, kuras ir atkarīgas no mums pašiem. Mūsu resursi, cilvēki, bruņotie spēki, robežu drošība, tai skaitā arī nepieciešamo militāro tehnoloģiju attīstīšanas.

 

Pārpublicēts www.lsm.lv