Pieminot Modri Plāti (1951-2025)

In memoriam. Pieminot Modri Plāti (1951–2025)

(Fragmenti no ievada grāmatai “Iesākumā Dievs III”, Apgāds Zvaigzne ABC, 2009)

Piedzimstot padomju okupācijas kulminācijas gados, Modrim Plātem tomēr bija privilēģija dzīvot garīgi piesātinātā vidē – viņa ikdiena bija tikšanās un sarunas ar lieliem teologiem. M. Plātes tēvs Nikolajs Plāte bija izcils piētiskas ievirzes mācītājs Rucavā, savukārt mātes brālis Vilis Augstkalns, Rīgas Lutera draudzes mācītājs, – plaši un netradicionāli domājošs teologs, spilgtākais sprediķotājs padomju okupācijas gados. Jaunībā M. Plāte guva neaizmirstamus iespaidus no tēva draugiem, mācītājiem Žaņa Dambja un Edgara Sēnala (viņš, starp citu, pirmais no itāļu valodas atdzejoja Dantes “Dievišķo komēdiju”). Pirmo augstāko – fiziķa – izglītību M. Plāte ieguva LVU, un pēc tās beigšanas viņam kā vienam no spējīgākajiem studentiem bija iespēja turpināt zinātnisko darbu Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta Salaspils atomreaktorā. Domāju, ka, pateicoties šim dzīves periodam, veidojusies viņa specifiski precīzā eksaktā domāšana. Zinu, ka interesi par zinātni viņš saglabājis visu mūžu, aktīvi sekojot līdzi publikācijām modernās fizikas pētniecības žurnālos. 1978. gadā M. Plāte, arhibīskapa Jāņa Matuļa iedrošināts un mudināts, iestājās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) Teoloģijas seminārā. Kā atzīst pats M. Plāte, sākotnēji viņš nedomāja par garīdznieka amatu, tikai vēlējās “ar fiziķa, dabaszinātnieka acīm palūkoties uz teoloģijas problēmām”. Taču neilgi pēc tam laboratorijas vadītājs akadēmiķis P. Prokofjevs laipni un patiesi (tā viņš tiešām domāja!) izsacīja nožēlu, ka M. Plāti piemeklējusi tāda psihiska novirze un saslimšana kā interese par reliģiju, un mudināja aiziet no darba pēc paša vēlēšanās. No šī brīža visa M. Plātes dzīve ir pilnīgi un nedalīti saistīta ar Baznīcu un kalpošanu.

*

Atceros, cik lielu iespaidu uz mani atstāja viņa personība, kad 1980. gadā pirmo reizi sastapāmies Teoloģijas seminārā. Saprotu, kāpēc tieši viņš kā magnēts varēja pievilkt tik daudzus un dažādus cilvēkus, jau pirms Atmodas kalpojot Kuldīgas Sv. Annas draudzē. Dziļi domājošs, diskusijām atvērts dievbijīgs cilvēks ar neticami plašu garīgo apvārsni. Viņa dievbijība gan neizpaudās atraidoši pret citiem. Atceros, viņam vienmēr patika jautāt: kā Dievs runā vai izpaužas šeit, šobrīd? Piemēram – šajā romānā, dzejolī, teātra izrādē, filmā, gleznā, mūzikas skaņdarbā, šī autora formulējumā? Parunāties ar viņu bija kā ieelpot malku svaiga gaisa.

Vēlāk M. Plāte ir bijis prāvests trijos Latvijas baznīcas iecirkņos, pasniedzējs LELB Teoloģijas seminārā, LU Teoloģijas fakultātē, daudzus gadus bijis LELB Konsistorijas (Virsvaldes) loceklis.

1982.gadā, beidzot studijas Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Teoloģijas seminārā, M. Plāte aizstāvēja savu teoloģijas kandidāta (tagad – bakalaura) darbu “Cilvēka apziņas struktūra un Svēto Rakstu interpretēšana” (Darbs saīsinātā versijā publicēts krājumā “Reliģiski-Filozofiski raksti VI”. Rīga: Filozofijas un socioloģijas institūts, 1997, 155.–177. lpp.).

Lasot šo darbu, ar pārsteigumu jāatzīst, ka te iezīmēta tā mūsu Baznīcas pasludinājuma problemātika, par kuru joprojām diskutējam arī šodien. Tas kaut ko liecina par M. Plātes spēju dziļi ielūkoties Baznīcas svarīgākajos teoloģiskajos uzdevumos un precīzi formulēt mērķus.  

*

Grūti īsumā raksturot ļoti daudzšķautņaino M. Plātes devumu Latvijas Baznīcas un sabiedrības vēsturē. Domāju, ka viņš pieder pie pavisam nedaudzajiem, kurus Dievs izmantoja lielāko pārmaiņu nešanai. Izredzētība gan ir smaga nasta...

Viņa personības šķautnes varētu mēģināt iezīmēt dažos lakoniskos teikumos.

M.Plātem ir nestandarta domāšana; viņš ir aizrautīgs cilvēks, kurā mājo kaut kas no talantīga režisora. Viņam nekad nav patikušas vienkāršotas atbildes un liekulība, ārēji skaistas, bet tukšas reliģiskas frāzes. Viņš vienmēr ir asi nostājies pret vienkāršotiem (bet, protams, vairākumam ērtiem!) spriedumiem jebkurā jautājumā. Nezinu nevienu citu cilvēku, kurš tik daudz lasītu. Domāju, ka lielākā viņa ikdienas resursu daļa joprojām tiek ieguldīta grāmatās.

Domātājs individuālists. Ārpus meinstrīma. Visu mūžu radikāls Patiesības meklētājs. Cilvēks, kuram nekad nav patikuši kompromisi. Ļoti drosmīgs cilvēks. Īsts draugs, kurš nekad, nekādos apstākļos tevi nenodos. Iejūtīgs cilvēks, kas būs gatavs palīdzēt, atsakoties no savas ērtības. Izcils sprediķotājs. Vienlaikus nepraktisks cilvēks, kurš pretēji dažiem citiem nekad nav praties padomāt par savu labklājību. Vientuļnieks. Smaga rakstura cilvēks. Ja viņš pieņem lēmumu, par kuru ir pārliecināts, tad, par spīti pretestībai, to arī principiāli īstenos.

*

Cilvēks, kas riskējot un uzdrošinoties (daudziem mūsdienu Baznīcas cilvēkiem pavisam droši vairs nav skaidrs, kāds ir patiesais vārda “riskēt” saturs) ielicis pamatus mūsdienu Latvijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai. Viņš vienmēr ir iestājies par plašu, domu izmaiņai atvērtu un iecietīgu Baznīcu, Baznīcu ar augstiem garīgajiem standartiem. Cilvēks, kas nebaidījās paust savu viedokli padomju okupācijas laikā un kas nebaidās paust savu viedokli situācijās, kad viņa sacītais atšķiras no vairākuma uzskatiem.  

Tiem, kas vēl nebija piedzimuši vai mācījās pamatskolā laikā, kad M. Plāte jau kalpoja Baznīcā, nevajadzētu steigties viņam pārmest, ja tie viņa sacītajā kaut ko nesaprot. Varbūt vajadzētu vairāk pamācīties...

Man šķiet, ka joprojām daudzi mūsu Baznīcas cilvēki nespētu izturēt ne desmito daļu no tām pratināšanām, izsekošanām, aizturēšanām, draudiem, kas bija jāiztur M. Plātem.

Dažkārt esmu sev jautājis: cik gan daudz garīdznieku un baznīcas aktīvistu paliktu ierindā, ja padomju laiku šausmas negaidīti atgrieztos atkal?

M.Plāte bija viens no opozīcijas pret padomju okupācijas sistēmu arhitektiem jau agrajos astoņdesmitajos gados. Domāju, ka tieši viņa iniciatīvas rezultātā 1981. gadā tika izveidots nelielais neformālais mācītāju domu apmaiņas un tikšanās klubs, no kura 1987. gadā izauga kustība “Atdzimšana un atjaunošanās”, kas palīdzēja veicināt un īstenot tik vajadzīgās pārmaiņas Latvijas Baznīcā un sabiedrībā. Viņš izturēja milzīgu spiedienu, kļūdams par vienīgo mācītāju Latvijā, kas ilgstoši kalpoja ar padomju iestāžu anulētu “reģistrācijas apliecību”, citiem vārdiem sakot, pārkāpjot PSRS likumus un pakļaujot sevi riskam jebkurā brīdī tikt par to apcietinātam. Nav daudz tādu, kas spētu ilgstoši nest tik smagu garīgo nastu (Sīkāk par šo periodu rakstā: Juris Rubenis. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca un Latvijas Atmodas notikumi (1987–1988). Krāj.: “Teoloģija: teorija un prakse I”. Rīga: Zvaigzne ABC, 2006.).

Šo laiku joprojām atceros ļoti spilgti. Psiholoģiskais spiediens no padomju represīvajām struktūrām bija milzīgs. Mūs izsekoja, laiku pa laikam īslaicīgi aizturēja, draudēja un baidīja, mūsu vidū bija ziņotāji, nebija nekādas drošības par rītdienu. Esmu M. Plātem parādā personisku pateicību par kādu sarunu, kas notika tieši šajā grūtajā laikā un radikāli mainīja manu dzīvi. 1987. gada nogalē nopietni apsvēru iespēju atstāt Latviju. Apmeklēju Modri Plāti, lai ar viņu dalītos savās pārdomās. “Tu vari darīt, kā zini”, viņš sacīja, “bet es palikšu. Lai mani apcietina, lai dara, ko grib, bet es palikšu...”

Zināju, ka viņš atrodas nesalīdzināmi apdraudētākā situācijā nekā es. Dzirdot viņa vārdus, sapratu, ka palikšu arī es. Lai notiek, kas notikdams... Tieši viņam esmu pateicību parādā, jo viņš mani pasargāja no lielas dzīves kļūdas.

*

Gribu uzsvērt, ka nevēlos M. Plāti idealizēt, es redzu un pazīstu arī viņa trūkumus. Kuram gan tādu nav? Turklāt, kā kādā grāmatā raksta profesors Egils Grīslis, “liels koks met lielu ēnu”. Un tomēr es tik ļoti vēlētos redzēt vairāk dažu viņa rakstura iezīmju savos kolēģos...

*

M.Plāte meklē Patiesību, zinot, ka tas vienmēr ir bijis riskanti, jo cilvēkiem allaž ērtāk bijis uzskatīt, ka patiesība jau ir atrasta, noformulēta un ielikta plauktā. Ja kāds to turpina meklēt, tas ir, mazākais, dīvaini vai pat aizdomīgi. Viņš vienmēr sekojis lielajiem pasaules teoloģiskajiem procesiem, kas Latvijas provinciālajā vidē parasti ir bijuši slikti pazīstami (un tāpēc pārprasti vai nesaprasti).

Viņš ir viens no nedaudzajiem, kas pieņēmis izaicinājumu iet kopsolī ar daudzu lielu un dziļi kristīgu teologu meklējumiem pēc jauna veida, kā apliecināt ticību Kristum mūsdienu pilnīgi izmainītajā pasaulē. Mūsdienu katoļu teologs Viljams Džonstons raksta: “Revolūcija un straujas pārmaiņas vienmēr rada draudus pastāvošajai reliģijai. Autentiskai reliģijai jākalpo pasaulei. Tai jātiek inkulturētai. Tai, tā sakot, jārezonē ar cilvēku prieku un cerībām, bailēm un ciešanām, sniedzot mierinājumu viņu bēdās, atbildot uz viņu eksistenciālajiem jautājumiem, mācot viņiem patiesi cilvēcisku dzīves ceļu. Reliģijai jāsaprot cilvēku dzīvesveids, tai jāmācās no kultūras. Ja kultūra mainās, reliģijai jāmainās līdzi. (..) Pastāvošajai reliģijai vienmēr ir grūtības mainīties. Tā pieķeras pagātnei. Taču patiesība ir tāda, ka tradicionālās reliģijas – hinduisms, budisms, islāms, jūdaisms un kristietība – piedzima un ieguva briedumu kultūrās, kuras sen vairs neeksistē. Ja reliģija grib izdzīvot un turpināt kalpot cilvēkiem, tai jāatsakās no savas vecās kultūras un jāinkarnējas jaunā kultūrā, nenododot neko no savas svētās būtības. Reliģija ir aicināta atrast jaunus traukus jaunam vīnam. Un tas ir īpaši sarežģīti, jo mūsdienu bangainās kultūras jaunais vīns vēl nav pietiekami nobriedis, lai būtu garšīgs.”

*

M.Plāte vienmēr ir bijis gatavs ieklausīties katrā, kuram ir ko teikt. Tāpēc viņš allaž uzturējis dialogu ar dažādu ieviržu, konfesiju un reliģiskas piederības cilvēkiem, neuzskatot, ka mācītājam nebūtu vēlami tikties ar “aizdomīgiem cilvēkiem”. No 1980. gada līdz 1983. gadam kopā ar M. Plāti esmu piedalījies daudzās interesantās plaša spektra tematikas sarunās mūsu mīļā profesora Roberta Feldmaņa dzīvoklī. Tie bija mūsu otrdienas vakari vairāku gadu garumā, kad atklāti un no sirds varējām izrunāties par dažādiem teoloģiskiem, filozofiskiem, jā, arī politiskiem jautājumiem, nebīstoties izsacīt arī pārdrošas vai neparastas atziņas, jo sapratne un savstarpējā uzticēšanās bija tik dziļa, ka nekas nebija jāpatur sevī kā “blakusdoma”, bīstoties, ka sacīto kāds pārpratīs (gribēs pārprast!) vai izdevīgā brīdī izmantos pret tevi. Bieži šajos otrdienas vakaros piedalījās arī vēlākais arhibīskaps Kārlis Gailītis. Zinu, cik augstu profesors R. Feldmanis vērtēja M. Plāti un cik sirsnīgas mīlestības jūtas profesoram bija pret viņu un viņa kalpošanu. Profesors ilgojās pēc līdzvērtīgiem sarunas partneriem; tādus sastapis, viņš izmainījās. Viņam ne pārāk patika “pielūdzēji”, starp tiem viņš jutās gaužām vientuļš. Žēl, ka mūsu intensīvās un no Rīgas tālās kalpošanas dēļ šīs tikšanās pārtrūka, taču tas joprojām ir viens no skaistākajiem piedzīvojumiem arī manā dzīvē. Tad, protams, nāca jauna teoloģijas studentu un mācītāju paaudze, tikai neesmu drošs, vai daudzi no viņiem profesoru saprata tik labi kā, piemēram, M. Plāte. Jā, profesora R. Feldmaņa dzīvē bijis arī tāds periods, par ko daži “profesora dzīves eksperti” neko nezina. Gribu tikai uzsvērt, ka šīs sarunas ļoti atšķīrās no tā tēla, kādu R. Feldmanim piedēvēja vēlāk. Bet tas jau ir cits stāsts.

*

Lai gan M. Plāte šad un tad par atsevišķām Baznīcas dzīves izpausmēm ir izteicies kritiski, viņš vienmēr bijis īsts, patiess un dziļš mūsu Baznīcas patriots. Viņam ļoti personiski sāpējis tas, kas Baznīcā notiek, un viņš uzskatījis, ka mīlestība pret Baznīcu uzliek pienākumu redzēt tās dzīves trūkumus, tos neslēpt, par tiem diskutēt, tos risināt.

Nereti mums ar M. Plāti bijuši ļoti asi teoloģiski strīdi, jo dažos jautājumos esam pārstāvējuši atšķirīgus uzskatus. Tomēr tas nav traucējis mums būt un palikt draugiem, vienmēr apzinoties, ka nevienam cilvēkam nepieder monopols uz patiesību. Jā, apzinoties, ka Baznīcā kā dzīvā Kristus miesā ir jāplūst dzīvībai, tas ir – tajā jānotiek aktīvām diskusijām, debatēm, viedokļu apmaiņai, arī viedokļu sadursmēm, jo Svētā Gara darbība nav taču apstājusies nevienu mirkli. Tur, kur plūst dzīvība, vakardienas atbildes šodien bieži vairs neder.

Tam jābūt Baznīcas spēkam – mums jāspēj pašiem redzēt, novērtēt, novērst mūsu trūkumus, negaidot, ka to darīs sekulārā sabiedrība. Domāju, ka M. Plātem tuva ir Roterdamas Erasma pārliecība: “Baznīcu vajag kritizēt, bet viņu nevajag atstāt.”

Tā kā M. Plāti raksturo plašs un sazarots interešu loks, šaurāk ievirzītus cilvēkus varbūt biedē viņa plašums un radikālisms. Taču allaž rūpīgi jāpārdomā, kāpēc Jēzus skarbākos vārdus velta nevis muitniekiem un ielasmeitām, bet sava laika ticīgākajiem cilvēkiem – farizejiem un rakstu mācītājiem. Cilvēkiem, kas no sirds centušies ievērot visus reliģiskos priekšrakstus un šī iemesla dēļ domā, ka nu visu zina labāk par Dievu...

M.Plāte patiešām centies izdzīvot savu kristīgo ticību tā, kā to tik lieliski formulējis ievērojamais teologs Ladislavs Boross: būt atklātam, prast atzīt savas kļūdas (šī prasme jāapgūst katram kristietim un katrai Baznīcai), būt cilvēciskam (atzīt, ka ikkatrā patiesības formā ir kaut kas patiesi kristīgs), būt iecietīgam (katru cilvēku uzlūkot ar cieņu), būt gatavam mainīties (nepārtraukti koriģēt savu priekšstatu par Dievu, nekad nerunāt viszinīgā tonī un neizlikties, ka tev zināmi visi Dieva noslēpumi), būt spējīgam un gatavam uzturēt dialogu (ar visiem, kuriem patiesi ir kas sakāms), piedzīvot sevī garīga nemiera izjūtu (izjūtot, cik nedroši pamati dažkārt mēdz būt mūsu uzskatiem un spriedumiem) un būt gatavam liecināt (patiesa kristieša pārliecības dziļumos ir kas tāds, par ko viņš ir gatavs mirt; kristietis liecina, nekad nedomādams par to, kā viņš sevi aizstāvēs).

*

Dieva radītā Baznīca un Dieva radītā pasaule viena otru koriģē. Ja Dievs vienu no tām grib mainīt, viņš bieži kā instrumentu izvēlas otru. Nesteigsimies “pasaulē” vienmēr saredzēt ļauno! Atcerēsimies Bībeles notikumus, kuros par Dieva rīkiem tiek saukti pagānu ķēniņi. Uzmanīga ieklausīšanās citu konfesiju, reliģiju un arī sekulārās sabiedrības sacītajā ir nevis “pielāgošanās”, bet gan kristīgas gudrības un patiesas pazemības zīme.

Tik daudzi pārpratumi rodas, ja aizmirstam mūsu vārdu un priekšstatu ierobežotību. Lielā Realitāte, par kuru cenšamies runāt, meklējama viņpus mūsu vārdiem, priekšstatiem, koncepcijām, viedokļiem, uzskatiem, vispār viņpus valodas.

Tik aktuāli un mazliet sāpīgi skan M. Plātes 1982. gadā (!) rakstītie vārdi: “Baznīcas sludinātais vārds (ne Vārds!) nolietojies, izsīcis, nav spējīgs kaut vai paradoksāli pavērt cilvēka apziņu kontinuālām plūsmām. To luterāņiem kā “vārda Baznīcai” smagi un nepatīkami apzināties. Dievs, protams, var svētīt un lietot pēc sava prāta arī tādu mūsu vārdu, bet tas neatceļ prasību mums meklēt papildu izteiksmes līdzekļus un formas – kā jaunus traukus apsolītajam jaunajam vīnam. (..) Ir jāmēģina iziet – kaut vai vismaz paskatīties, kas atrodas ārpus pašreizējās evaņģēliskās kristietības (jo īpaši mūsu apstākļos) stereotipās paradigmas, kura no sākotnēja aizsargātāja faktora daudzkārt ir tapusi par bremzētāja faktoru.”

*

Esmu pateicīgs Dievam par viņa dāvāto draudzību ar Modri Plāti, par visu, ko no tās esmu drīkstējis saņemt. Par sirsnību, par tik noderīgajiem ideju impulsiem un arī par mīklām, jo ir labi attiecībās atstāt vietu arī noslēpumam.

Viena no lielākajām ilūzijām, kas valda mūsu prātā, droši vien ir pārliecība, ka “es kaut ko pazīstu”. Šī doma, protams, bieži palīdz dzīvot, jo ir tik svarīgi iztēloties, ka vismaz nedaudz pārzinām un kontrolējam situāciju.

Bet vai es tiešām pazīstu cilvēkus, kas daudzus gadus, pat gadu desmitus bijuši tepat tuvu līdzās? Jā un nē. Kaut ko es par viņiem zinu, bet pavisam droši par daudzām viņu dvēseles kustībām varu tikai nojaust.

Rakstot par savu draugu un kolēģi Modri Plāti, nedomāju, ka viņu “pazīstu”. Taču šī atziņa man nevis traucē, bet palīdz fiksēt savas sajūtas un domas, apzinoties, ka tās ir tikai dažas dzirkstis, kas nepretendē būt nekas vairāk.

Varbūt te var noderēt tēli, līdzības?

Domājot par Modri Plāti, man allaž radušās zināmas (pamatotas? nepamatotas?) asociācijas ar biblisko patriarhu Jēkabu. Kā zināms, Jēkaba dzīve ir mīklu, paradoksu un liktenīgu notikumu pilna. Viņš piedzimst un dzīvo noteiktā laikmetā un apstākļos, cīnoties, cik spēdams, pēc Dieva svētības.

Tā ir ļoti neviennozīmīga dzīve.

Un tomēr Dieva svētīta. Nesatricināmi svētīta.

Varbūt es kļūdos, taču tāds cīnītājs vienmēr ir bijis un palicis Modris Plāte.