Par eņģeļiem. Mazliet...

Reiz kādā no jautājumu un atbilžu vakariem man tika uzdots jautājums: “Pastāstiet, lūdzu, par eņģeļiem!” Cik dīvains jautājums, vai ne? Es varu iedomāties, kā šis vārds “eņģelis” izklausās starp jautājumiem par ekonomiku, politiku un ikdienas vajadzībām. Vai varētu būt vēl kāds neiederīgāks un svešāks vārds mūsdienu “reālajā” pasaulē un tās “reālo vajadzību” sarakstos? Vai vārdam “eņģelis” īstākā vieta nebūtu pasakās un grāmatās par seno cilvēku ērmīgajiem priekšstatiem?

Patiešām, jautāt par eņģeļiem nozīmē palūkoties uz šo pasauli un cilvēkiem citādāk nekā parasti ─ kā uz daļu daudz plašākā garīgā realitātē. Bet vai tas ir vajadzīgs?  

Eņģeļa Miķeļa diena atgādina par kādām garīgām būtnēm mums blakus un par to, ka arī mēs, cilvēki neatkarīgi no mūsu spriedumiem esam garīgas būtnes.

Grieķu vārds “angelos”, burtiskā tulkojumā nozīmē “vēstnesis, sūtnis”. Tā ir būtne, kurai pie mums ir kāds Dieva dots uzdevums.

Kopš senatnes kristīgajā tradīcijā mēdz runāt arī par sargeņģeļiem. Sargeņģelis ir neredzama būtne man blakus, kas zina manas dzīves uzdevumu, mērķi, jēgu.

Kāds tad ir katra cilvēka sargeņģeļa uzdevums? Pavisam vienkārši sakot, ─ palīdzēt noturēties (jo nereti tas nemaz nav tik viegli) uz mana ceļa, vienīgā ceļa, kas ved pretī manas dzīves lielākā uzdevuma īstenošanai, palīdzēt atrast manu vietu neaptverami plašajā pasaulē. Un dažreiz vienīgā palīdzība ir radikāla apstādināšana...

Cilvēks savu sargeņģeli satiek savā sirdsapziņā un intuīcijā. Sirdsapziņā izjūtam mūsu darītā vērtējumu. Kāds, kurš atrodas pavisam tuvu, izvērtē mūsu rīcību kontekstā ar mūsu dzīves mērķi, un mēs to uztveram kā miera vai trauksmes sajūtu. Intuīcijā uztveram maigu mudinājumu, kā būtu pareizāk rīkoties, kurp būtu vēlams spert nākamo soli, lai sasniegtu savas dzīves labāko versiju. Mans eņģelis ir nesatricināms tilts starp mani un dievišķo.

Protams, mūs bieži maldina un kaitina tradicionālie eņģeļu attēli, piemēram - mazi spārnoti bērni. Kaut arī, lietojot māksliniecisku izteiksmes veidu (ja tāds vispār tiek lietots!), eņģeli vislabāk būtu attēlot kā abstraktu zīmējumu, šis tradicionālais tēls, arhetips arī atspoguļo kaut ko būtisku. Tas, kas ir  eņģelis un kā tas darbojas, šajā redzamajā īstenībā nereti vislabāk ir saskatāms ļoti mazā bērnā – būtnē, kas nemitīgi atrodas kustībā kā dievišķa, dzīva doma.

Protams, ne visas grāmatas, kas veltītas eņģeļiem, ir jāņem nopietni. Atceros pārsteigumu, ko pieredzēju kādā milzīgā grāmatu veikalā Baltimorā, kad pamanīju, ka tēmai “eņģeļi” ir veltīti pieci milzīgi grāmatplaukti. Kas tik tur nebija atrodams...  

Un tomēr, neraugoties uz visu, tā ir nozīmīga tēma tieši mūsdienās kā pretsvars dzīvi iztukšojošajai un žņaudzošajai ideoloģiju un merkantilu ikdienas vajadzību diktatūrai.

Atcerēties eņģeļus nozīmē rēķināties nevis tikai ar daļu, bet visu īstenību. Aptvert, ka tā ir daudz, daudz, daudz plašāka, daudzveidīgāka, skaistāka un sarežģītāka, nekā parasti domājam. Mēs neesam vieni ar saviem šīsdienas jautājumiem, vajadzībām, problēmām. Mums blakus ir neredzami palīgi. Līdz ar to arī mūsu dzīves notikumi nozīmē daudz vairāk nekā tikai veiksmīgas vai neveiksmīgas epizodes dzīves gājumā.

Tāpēc ir labi un noderīgi dažkārt pārdomāt ne tikai par politiku, biznesu un sportu, bet arī par eņģeļiem. Kaut vai pavisam mazliet...