Reliģija un garīgums, garīgās prakses un dialogs

Nav vienas vispārpieņemtas “reliģijas” definīcijas. “Reliģija” ir apzīmējums saskarsmei ar pārpasaulīgo, neaptveramo, dievišķo, Absolūto, visas Esamības Avotu. Tradicionāli to atvasina no re-legere, burtiski tulkojot – atkal lasīt, izpētīt, izvēlēties vai rūpīgi apdomāt.

Savukārt Dž. Kempbels uzskatīja, ka religiō ir atvasināts no re-ligare, ko var tulkot – atkal saistīt vai savienot. Katrā ziņā tas norāda uz uzdevumu atkal vai no jauna pārdomāt dzīvi, no jauna meklēt saistību ar Visu, ar Veselumu.  

Reliģija nav sastindzis lielums, kā uzskatīja 19. gadsimtā. Mūsdienu pētījumi atklājuši, ka katra reliģija ir dzīvs organisms, kas nemitīgi mainās un aug. Neviena reliģija vairs nav tāda pati, kāda tā bijusi tās pirmsākumos. Protams, katrā reliģijā ir sava veida iekšējais DNS, tās dziļākā, bieži vien verbāli neformulējamā būtība, taču dažādos vēstures kontekstos tā izpaužas dažādos veidos. 

Manuprāt, reliģijas galvenais un centrālais uzdevums, kā arī attaisnojums ir palīdzēt cilvēkiem mainīties, augt, kļūt plašākiem, dziļākiem, mīlošākiem, iekļaujošākiem. Man šķiet, ka godīgas teoloģijas izejas punkts ir atziņa vai pieredze, ka dievišķais ir bezgalīgs. Tas nav pakļauts nekādiem cilvēku formulējumu ierobežojumiem, tas arī nepieder noslēgtai cilvēku grupai, to atklāj arī citas reliģijas. No tā var secināt – es nevaru Dievu ieslodzīt ekskluzīvi savā reliģijā. Protams, varu censties to darīt, taču Pirmatnējais iemesls, Avots ir pilnā mērā klātesošs visur. Viss, ko mana teoloģija saka par pēdējo patiesību, vienmēr paliek priekšpēdējā. Jebkura teoloģija ir mirstīga un tādai tai jāpaliek. Reliģiskie izteikumi ir pārejoši. Uz to norāda grūtības dziļu mistisku pieredzi ietērpt vārdos. Vārdi vienmēr izsaka mazāk nekā pieredze.

Man reliģijas būtība ir pieredze, bez tās dažkārt nav iespējams pat saprast sakrālos tekstus.

Atcerēsimies, ka sakrālie teksti tapuši kā konkrētu cilvēku garīgas pieredzes rezultāts un to nolūks ir aizvest lasītājus pie šādas pašas pieredzes. Godīga reliģiska pieredze mūs dara cieņpilnus pret citām garīgajām tradīcijām.

Mūsdienu pasaule saliek kopā ļoti dažādus cilvēkus, mums jāmācās saprasties, veidot dialogu starp dažādu reliģisko grupu pārstāvjiem. Taču godīgs dialogs veidojas, ja uzdrīkstamies zināmā mērā iedziļināties citā reliģijā, lai ar to arī sastaptos uz pieredzes ceļa. To mēdz saukt par intrareliģisko dialogu. Izcilais teologs R. Panikars saka: “Dialogs ir izaicinošs un riskants. Ticīgam cilvēkam nav jābūt fanātiķim, kam ir atbildes uz visiem jautājumiem, bet svētceļniekam, kas allaž atvērts žēlastībai un patiesībai.”

Savukārt teologs M. Baross saka, ka mums nepieciešama hierodiversitātes (svētās daudzveidības) teoloģija jeb garīgums, kurā mēs ieraudzītu, ka mūsu teoloģija ir fragmentāra un mūsu diskusijas par Dievu nepilnīgas. Hierodiversitāte ieved krīzē visa veida patiesības totalitārismu. Diversitāte ir kaut kas labs. Tā atbilst dzīvei.

Palūkojoties pasaulē, diezgan ātri kļūst skaidrs, ka tam, kas to radījis, ļoti patīk dažādība. Hierodiversitāte vijas cauri reliģiskajām kopienām un vienlaikus sniedzas pāri reliģiju robežām. Citiem vārdiem, – tu vari piederēt kādai noteiktai reliģiskai ticībai, vienlaikus tanī neesot iesprostotam. Piederība un cietums ir divas atšķirīgas lietas. Man mana kristīgā ticība ir manas mājas, kurās jūtos labi, bet kas mani neierobežo.

Mēs varētu palūkoties uz reliģisko procesu vēl no kādas citas puses, piemēram, jautājot: vai varētu būt tā, ka Lielais Noslēpums, ko latviešu valodā daudzi mēdz saukt vārdā, ko veido pieci burti – Dievs, vēlas mainīt šo pasauli, mainot un izmantojot tieši manu apziņu? Kā es varētu tam vislabāk atsaukties?

Garīgās prakses, tai skaitā apzinātības meditācija, ir rīki, kas palīdz cilvēkam nonākt pie plašākas un dziļākas dzīves uztveres, godīgākas pašrefleksijas un mākslas atrast sevī daudzu ārēju norišu iemeslus. Manuprāt, šīs prasmes ir galvenais, kas palīdz kļūt par patiešām neatkarīgi domājošu indivīdu. Tādā nozīmē, ka viņš vai viņa ārējās dzīves pieredzi līdzsvaro un izvērtē ar savu iekšējo pieredzi. Vārdu “transformācija” es lietoju vienā nozīmē, apzīmējot pārmaiņu procesu, kas mani aizvien vairāk dara pašu par sevi. Mūsdienās daudz runā par to, kā gūt panākumus un veiksmi. Taču – ko īsti nozīmē veiksmīga dzīve? Manuprāt veiksmīga dzīve, patiesa veiksme ir kļūt par to cilvēku, par kādu man lemts būt. Un tas man jāatklāj pašam savā vietā. Katram tas var nozīmēt ko atšķirīgu.

Garīgo prakšu centrā Stacija regulāri notiek retrīti un darbsemināri, kas vēlas veicināt atbildīgu dialogu starp dažādām garīgajām tradīcijām.

Iepazīt garīguma daudzveidību, piemēram, var palīdzēt ekopsihologa Bila Plotkina dibinātā Animas Institute retrīti, kas izmanto dabas garīgumā balstītas prakses. Šie retrīti katru gadu vasarā notiek garīgo prakšu centrā Stacija. Vairāk: www.stacija.lv