Vasarassvētkos. Vai vasara sāksies manī?

Latviešu valodā šos svētkus saucam ļoti skaistā vārdā - Vasarassvētki.

Tas ir savādi un vienlaikus ļoti precīzi. Jo vasara nav tikai gadalaiks. Vasara ir brīdis, kad pēc ilgstoša aukstuma un tumsas zeme atkal sāk elpot. Kad daba pēkšņi uzplaukst neskaitāmās krāsās, smaržās un formās. It kā atsaucoties neredzamam spēkam, kas pieskāries pasaulei.

Tieši tāpēc senajā kristīgajā tradīcijā Vasarassvētku simboli ir vējš, uguns un valoda.

Apustuļu darbu grāmatā lasām, ka cilvēki pēkšņi dzirdējuši “it kā stipra vēja brāzmu”. Tas ir savdabīgs tēls. Vēju jau nevar redzēt. Mēs redzam tikai to, ko vējš paveic - sakustas zari, atveras logi, viļņojas ūdens, pār zemi pārskrien kustība. Vējš pats paliek neredzams, taču tā klātbūtne kļūst nepārprotama.

Varbūt arī svarīgākais cilvēka dzīvē atklājas līdzīgi?

Mēs nevaram tieši ieraudzīt mīlestību, cerību, uzticēšanos vai garu. Taču mēs redzam, ko tie dara ar cilvēku. Redzam, kā tie cilvēku sakustina, atdzīvina un iedvesmo. Kā cilvēks pēkšņi sāk citādi skatīties uz pasauli. Kā pēc ilga sastinguma viņā atgriežas kustīgums, drosme un dzīvības sajūta.

Vasarassvētki nav tikai reliģisks stāsts par kaut ko, kas reiz noticis senā pagātnē. Tie runā par cilvēka iekšējo pieredzi, kuru pazīst gandrīz ikviens. Par brīžiem, kad pēkšņi sajūtam - dzīve ir lielāka par mūsu bailēm, nogurumu un ikdienas rutīnu. Zem redzamās pasaules virskārtas plūst vēl kāda dziļāka straume, kas mūs nes.

Varbūt tāpēc šie svētki saistīti ar vasaru. Jo arī cilvēka dvēselei mēdz būt savi gadalaiki. Ir ziemas periods, kad viss šķiet sastindzis, pelēks un izsmelts. Kad cilvēks zaudē virzienu, cerību vai spēju priecāties. Un ir brīži, kad mūsu dzīve atkal uzzied, kad atgriežas dzīvība.

Interesanti, ka senie teksti necenšas šo pieredzi skaidrot un aprakstīt teorētiski. Tie lieto simbolus un metaforas - vējš, uguns, valoda. Uguns simbolizē pārvērtību. Viss, kam pieskaras uguns, mainās. Savukārt valoda Vasarassvētku stāstā vēsta par spēju cilvēkiem atkal sadzirdēt vienam otru. Ne tikai runāt, bet patiešām saprasties.

Mūsu laikmetā tas šķiet īpaši svarīgi. Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki runā arvien vairāk, bet arvien retāk viens otru sadzird. Mēs dzīvojam līdzās, bet bieži paliekam ieslēgti katrs savā burbulī, savos priekšstatos un aizvainojumos. Tāpēc Vasarassvētku dziļākā jēga varētu būt atgādinājums, ka cilvēks kļūst patiesi dzīvs tikai attiecībās - ar citiem cilvēkiem, ar pasauli un ar kaut ko lielāku par sevi pašu.

Varbūt tieši tas arī ir gars - nevis abstrakta ideja vai teorija, bet pati dzīves elpa.

Jāņa evaņģēlijā lasām: “Gars pūš kā vējš.” Tas nozīmē - dzīvi nav iespējams pilnībā kontrolēt. To nevar ieslēgt formulās vai izplānot līdz galam. Reizēm svarīgākās pārmaiņas ienāk negaidīti. Kā spirdzinošs vējš, kā auglīgs lietus pēc sausuma, kā pavasaris pēc garas ziemas.

Un tad cilvēks ar pārsteigumu atklāj: arī manī var sākties vasara.

Tieši tas ir pats skaistākais Vasarassvētku vēstījumā: cilvēks nav nolemts palikt tāds, kāds viņš bijis vakar. Dzīve var atkal atdzīvoties. Pasaule var atvērties plašāka. Un arī mūsu laikmeta nogurušajā, sašķeltajā un nereti tik vientuļajā cilvēkā joprojām iespējama iekšēja atjaunotne.

Lai šajos svētkos mums pietiek drosmes palikt atvērtiem šim neredzamajam vējam…

Sk. Jaunās Derības tekstus par Svēto Garu: Apustuļu darbi 2:1-21; Jāņa evaņģēlijs 3:1-8; Jāņa evaņģēlijs 14:15-27, Vēstule Romiešiem 8:1-11.