Adventa sliekšņa telpa

Vai esat pamanījuši, ka mūs pa īstam maina notikumi un situācijas, kuras nespējam kontrolēt? Protams, dziļākajā nozīmē neviens cilvēks neko nespēj kontrolēt (es nevaru pat ne sekundi kontrolēt kaut vienu savu smadzeņu šūnu!), tomēr mēs tiecamies kontroles ilūziju uzturēt pēc iespējas ilgāk. Tikai īstas krīzes – svarīgu attiecību beigas, smaga slimība, darba zaudējums, finansiāla sagrāve, iznīcinošs publisks pazemojums – mūs apstādina un pamodina no iedomām.

Mūs patiešām maina situācijas, kad, izmēģinājuši visas iespējas, vairs nezinām, ko darīt. Mēs ienīstam šādus brīžus, bet nereti vienīgi tie ir pietiekami spēcīgi, lai mūs pamodinātu.

Mēs zinām, ka lielās gudrības tradīcijas visos laikmetos ir nodarbojušās ar cilvēka iniciāciju, sagatavošanu dzīvei. Neaizvietojama iniciācijas procesa daļa ir cilvēka nošķiršana no sabiedrības un ievietošana situācijā, kurā viņš vai viņa nezina, ko darīt: tuksnesī, džungļos, kalnos vai kur citur. Turklāt šai situācijai jābūt pietiekami ilgai.

Ričards Rors šajā sakarā raksta par tā saukto “liminālo telpu”. Latīņu valodā vārds limen nozīmē “slieksnis”. Liminālā jeb sliekšņa telpa ir situācija, kad esmu “ne šur, ne tur”, esmu atstājis vienu dzīves posmu vai periodu, bet vēl neesmu iegājis nākamajā. Vecais ir atstāts, un tur es pat gribēdams vairs nevaru atgriezties, taču nekas cits nav atrasts vietā. Šādu starpstāvokli, balansēšanu uz robežas ir ļoti grūti izturēt, jo nekas mūs nenomāc tik ļoti kā mokoša neziņa, nespēja saprast un ietekmēt savas dzīves norises, nespēja kaut ko “izplānot vai sakārtot”! Tomēr tā ir telpa, kurā visvairāk iemācāmies. Godīgi sakot, kaut kas patiesi jauns dzimst, uzaust, parādās tikai šādos apstākļos. Garīgās tradīcijas uzsver, ka kvalitatīvas pārmaiņas cilvēka dzīvē notiek, tikai mums nonākot ārpus komforta zonas. Par komforta zonu varam saukt vietu, kur iespējams iztikt ar agrākajām zināšanām un iemaņām, kur nekas jauns nav jāmācās, jo notiekošais ir vairāk vai mazāk saprotams.

Atstāt komforta zonu nozīmē nonākt vietā, kur tu vairs neko nesaproti, kur neder vai pat traucē vakardienas zināšanas un pieredze, kur tu jūties kā izbijies un apjucis muļķis. Nu gluži kā Parsifāls sava garā ceļojuma sākumā.

Protams, katram cilvēkam viņa vai viņas “nekomforta zona” atšķiras. Tas nozīmē nevis vienkārši darīt kaut ko grūtu (dažiem tieši grūti izaicinājumi ir viņu īpašā komforta zona!), bet darīt ko tādu, ko nekad neesi darījis, kam absolūti nejūties gatavs vai par ko esi cerējis, ka to nekad nenāksies darīt.

Pieejamākais rīks, kas ļauj nonākt kaut vai tikai uz jaunas teritorijas sliekšņa, ir vismaz dažu dienu pavadīšana klusumā un vienatnē.

Patiesi, ir nepieciešams kaut kas alternatīvs, lai mēs satiktu vairāk par sava ego (savas nepaplašinātās jeb “pirmās patības”) radītajām klišejām un uzvedības modeļiem. Šķiet, tieši uz to norāda sakrālie laika periodi (piemēram, Baznīcas liturģiskais gads), kurus pazīst visas reliģiskās tradīcijas.

Adventei (no latīņu valodas – “atnākšana”) kā Baznīcas gada sākumam, kas simbolizē garīgā ceļa sākumu, piemīt tieši šī izaicinošās nenoteiktības gaisotne – vai es uzdrīkstēšos spert soli pretī kaut kam jaunam, nesaprotamam, nebijušam, bet intuitīvi ļoti nepieciešamam, ilgstoši meklētam? Taču es to vēl neredzu, nepazīstu. Es nezinu, kā tur nonākt. Es vairs neko nezinu…

Advente ir iespēja nonākt sliekšņa telpā, un to, kas īsti notiks, kad atstāšu paša garantētās drošības zonu un atvēršos Dzīvei, man nevar pateikt neviens. Nav nekādu garantiju. Ir tikai kaila nojauta – es varētu pamēģināt lēkt savā iekšējā tumsā.

Bez tā advente parasti kļūst par pašu juceklīgāko, aizņemtāko un iztukšojošāko periodu visā gadā. Mums tik ļoti jāgatavojas “miera svētkiem” Ziemassvētkiem, ka pazaudējam arī pašas pēdējās miera atliekas. Tikai retajam ir privilēģija reāli izkāpt no ikdienas automātisko ieradumu mašinērijas, lai kaut dažas dienas pavadītu citādi, alternatīvāk. Vienatnē, klusumā mēs pamostamies Dzīvei. Tam, kas notiek tagad un šeit. Meistars Ekharts atgādina: Dievs ir šeit. Tu esi tas, kura šeit nav. Dievs ir mājās, tu neesi mājās.

Runa nav par dzīves virspusi, fasādi, bet par kādu ļoti svarīgu dzīves daļu, kas ikvienam cilvēkam pašam jāatklāj esības dzīlēs. Virspusē, seklumā, ikdienas ieradumos nav atrodams nekas jauns. Kā uzsver Otto Šarmers: ja vēlies nonākt pie kvalitatīvi jauniem lēmumiem, tev sevī pašā jānonāk tajā vietā, kur vēl nekad neesi bijis.

Sliekšņa telpa palīdz pakāpeniski atlaist priekšstatu klišejas un gatavās atbildes, visu to, kas reiz likās tik svarīgs. Kas tad paliek pāri? Tas, kas es esmu patiesībā. Tur ir sākums. Īsts sākums. Tik vajadzīgs, tik ilgi meklēts. Bez ilgāka laika klusumā ir gandrīz neiespējami satikt ne vien savus ievainojumus, iekšējos konfliktus un iekšējos dēmonus, bet arī neticami spēcīgus eņģeļus. Es varu kaut ko iesākt tikai ar to, ko pamanu. Ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgam. Sliekšņa telpā es sastopu pats sevi. Tas ir biedējoši, jo man nav ne jausmas, ko es redzēšu un kāds izskatīšos.   

Sliekšņa telpā Dievs uzveic mani, un tieši tāpēc es beidzot izcīnu pirmo patieso uzvaru.

Rilke kādā savā dzejolī saka ko līdzīgu: uzvarot sīkas lietas, es turpinu būt sīks, bet, ļaujot sevi uzvarēt kam lielam, beidzot kļūstu liels. Mana īstā uzvara īstenojas tad, kad patiesi Lielais beidzot uzvar mani.

Vai par to stāsta advente?

Patiešām, mūs reāli maina situācijas, kuras nespējam kontrolēt, kurās jāatzīst: es vairs neko nesaprotu. Neko. Un tas ir labi. Tu esi gatavs jaunajam.