Rakstīšanas terapija. Dienasgrāmata.

RAKSTĪŠANAS TERAPIJA

Dienasgrāmata

Rit Karla Gustava Junga četrdesmitais dzīves gads, viņš ir sasniedzis visu, ko varētu vēlēties – slavu, turību, zināšanas. Taču pēkšņi viņu pārņem izmisums. Dzimst neapturamas slāpes pēc ceļa dzīlēs, viņš atskārst, ka ir pazaudējis savu dvēseli. “Tas, ko es biju saucis par dvēseli, nemaz nebija mana dvēsele, bet mirusi sistēma. Es izvairījos no savas dvēseles, no sava es. Es dzīvoju savās domās. Es nebiju es pats. Taču man jāpaceļas pāri savām domām, pašam pie sevis. Šis ceļš ved projām no cilvēkiem un notikumiem vienatnē.” Tā sākas Junga dvēseles meklējumi, “aktīvās iztēles” tapšanas ceļš, kas ilga daudzus gadus.

Jungs regulāri gremdējās bezapziņā ar aktīvās iztēles metodes palīdzību un… atsāka rakstīt dienasgrāmatu, ko bija pirms vairākiem gadiem pārtraucis darīt. 

Savām vīzijām un to pārdomām viņš pasūtīja īpašu 600 lapaspušu biezu, dārgā sarkanā ādā iesietu pergamenta papīra sējumu, uz kura muguriņas tika iespiesti vārdi Liber novus un viņš sāka tajā pierakstus, lietojot tinti un viduslaiku kaligrāfisko rakstību. Teksts izskatījās kā viduslaiku mūka ar roku rakstīta grāmata. Rakstīto viņš papildināja ar krāsainiem zīmējumiem.

Kā varat noprast, šādu pierakstu veikšana šajā īpašajā dienasgrāmatā viņam aizņēma milzīgu laiku, taču tas mums var demonstrēt – cik liela nopietnība un cik liela gatavība ieguldīt daudz laika ir nepieciešama nopietnam garīgās izaugsmes ceļam.  Šīs dienasgrāmatas rakstīšana Jungam pati par sevi kļuva par īpašu praksi. Te nebija steidzīgu, paviršu ierakstu, katrs rakstītā teksta burts un vārds bija dziļi izdzīvots un sajusts. Tas iespējams demonstrē vienu īpašu veidu, kā mums strādāt ar izcilāko garīgās prakses instrumentu - dienasgrāmatu.

Dienasgrāmatas nozīme

Garīgā dienasgrāmata ir viens no nozīmīgākajiem instrumentiem cilvēka personības attīstības un integrācijas veicināšanai. Daudzi senie teksti, tai skaitā dažu reliģiju kanonizētie svēties raksti lielā mērā ir zināmu un nezināmu cilvēku garīgās pieredzes dienasgrāmatas.

Mūsdienās dienasgrāmatas metodi izmanto daudzas izglītības programmas, kuru centrā ir cilvēka personības attīstība. Šajās programmās dienasgrāmata ir obligāta prasība, jo pētījumi apliecina šādas prakses nozīmi cilvēka dzīves uztveres un izturības attīstīšanā – palīdzot sevi labāk saprast un līdz ar to pastāvēt apkārtējās pasaules radīto izaicinājumu priekšā.

Kāpēc dienasgrāmata nepieciešama?

Cilvēks atrodas nemitīgā pārmaiņu procesā, tādēļ neskaitāmo ikdienā risināmo uzdevumu dēļ nereti nespēj paturēt prātā savas attīstības vēsturi – pieredzētos notikumus, dzīves stadijas un īpatnības.

Mēs mēdzam viegli aizmirst pat tādus notikumus, pēc kuriem esam sev sacījuši: “To nu gan es nekad neaizmirsīšu!”. Pētījumi apliecina arī mūsu atmiņas selektīvo un falsificējošo raksturu, parasti mēs atceramies notikušo daļēji un neprecīzi, rediģētu no šodienas perspektīvas.

Sakiet, kurš cits instruments jums var palīdzēt daudz maz pārredzēt visu jūsu dzīves kopumu? Bieži vien mēs kaut ko pieredzam (piemēram, redzam zīmīgu sapni), ko šajā brīdī nesaprotam. Dienasgrāmata palīdz atgriezties pie savas dzīves svarīgiem notikumiem, kuru jēga nereti atklājas tikai pēc gadiem. Ja mūsu rīcībā nav kāda rīka, kas veicina sistēmisku dzīves pārskatu, tad mūsu dzīve ir tikai juceklīga notikumu kaudze, kuras virspusē ir pēdējie, vai kādu situāciju pamodinātie notikumi. Kurš, lūkojoties uz šo notikumu kaudzi, var īsti saprast: vai manā dzīvē notiek attīstība vai lejupslīde? Nu, var tā gadīties, ka reizēm liekas, ka visi mani pēdējie gadi ir tāda stagnatīva mīņāšanās uz vietas. Taču tu izlasi savu dienasgrāmatu un piepeši atklājas kas cits: nē, patiesībā manī ir tik daudz kas noticis, esmu nonācis pie tik daudzām iekšējām atskārsmēm vai pieredzēm. Taču, lūk, šai jomai, man tiešām jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Dienasgrāmata palīdz:

• formulēt savas domas, fiksēt sajūtas un pieredzi, pirms nākamais mirklis tās ir aizstājis ar kaut ko jaunu;
• ievērot savā dzīvē notikumus un pieredzi, kam ir tieksme atkārtoties, un labāk izprast tos;
• nereti kalpo kā iedvesmas un pat atklāsmes avots, pie kura atgriezties tajos dzīves mirkļos, kad uzmācas bezjēdzības vai bezspēcības sajūta.

Katrā ziņā, katra cilvēka dzīve ir tā vērta, lai to pierakstītu un mācītos saprast dziļāk. Tomass Mērtons sacījis: “Dienasgrāmatas rakstīšana pamatojas uz pārliecību, ka katrā mūsu dzīves dienā ir kaut kas jauns un atšķirīgs.”

Atcerieties, ka tikai apstrādāti notikumi kļūst par pieredzi šī vārda dziļākajā nozīmē.

Dienasgrāmatas izmantošana ir būtiska garīgās izaugsmes daļa. Varbūt jūs varat apņemties kaut vai šīs grāmatas lasīšanas laikā (un, varbūt, turpināt to arī vēlāk?) uzsākt rakstīt dienasgrāmatu, fiksējot atziņas, pieredzi, sajūtas, jautājumus? Vēl svarīgi atcerēties, ka dienasgrāmatā iespējams veikt gan rakstiskus ierakstus, gan arī izmantot dažādas citas radošas metodes – tajā kaut ko zīmējot, ielīmējot utt. Mana dienasgrāmata ir pilna ar ielīmētām papīra lapiņām, daži ir pat salvešu gabaliņi, jo svarīgas atziņas cenšos pierakstīt uz tā materiāla, kas man ir pie rokas. Es šos pierakstus nepārrakstu, bet atstāju tā mirkļa sajūtu rokrakstā. Man tas ir svarīgi.

Citiem vārdiem: ja jūs vēlaties nopietni veicināt savu izaugsmi, pierakstiet. Ja tas nav ticis darīts, sāciet tūdaļ!

Dienasgrāmatu varam uztvert kā savu garīgo biogrāfiju. Kā labs piemērs var kalpot Dāga Hammaršelda “Ceļa zīmes”[2], tā ir neliela grāmata, kurā publicētas piezīmes, kas veiktas vairāk nekā divdesmit gadu laikā. Tas nozīmē, ka dienasgrāmatā nav jāraksta viss, bet svarīgākais. Ieskatieties šajā brīnišķīgajā grāmatā: dažkārt Hammaršeldam bija ko rakstīt vairākas dienas pēc kārtas, dažkārt viņš mēnesi izlaiž. Dažkārt tas ir tikai viens teikums dienā, dažkārt vairāki.

Dienasgrāmata nekad nav tikai rakstīšana, tā vienmēr ir uzmanības pievēršana sev, savai dzīvei un saruna ar sevi. Dienasgrāmata var palīdzēt attīstīt klātbūtnes prasmi, kļūt dziļāk apzinātam un klātesošam dzīvei

Dienasgrāmatas rakstīšana ir veids, kā mācīties sevi brīvi izpaust. Dienasgrāmatu svarīgi rakstīt pirmajā personā, nedomājot par iespējamajiem lasītājiem (ja nu gadījumā jūs kļūstiet ļoti slavens), bet vienīgi par patiesumu. No vēlāk publicētajām dienasgrāmatām visuzrunājošākās ir tās, kuru autori ne mirkli nebija domājuši, ka tās lasīs vēl kāds cilvēks.

Raksti sev un nevienam nekad rakstīto nerādi! Dienasgrāmata dokumentē cilvēka dvēseles kustības un pieredzi. Jo vērīgāks kļūst rakstītājs, jo efektīvāk viņš spēs izteikt katras dienas esenci.

Nereti dienasgrāmatas rakstīšanas modeli izmanto arī mācību procesā. Pasniedzējs uzdod studentiem dzirdēto tēmu īsi un brīvi komentēt. Tev ir jāapraksta savas sajūtas, domas, iekšējās kustības un atziņas. Tas ir jādara iespējami ātri pēc vingrinājuma un tas ir jāveic klusumā. Nereti tiek uzdoti jautājumi, uz kuriem jāatbild.

Pie dienasgrāmatas rakstīšanas var palīdzēt. Konkrēts jautājums, piemēram: ko šī diena ar mani ir paveikusi? uz kuru jāatbild reizi dienā. Pirms daudziem gadiem mēs vienojāmies ar Ingu, ka viņa man reizi dienā pajautās: kā tu šobrīd jūties? Tas man bija un ir ļoti nozīmīga palīdzība savu iekšējo procesu un savu emociju labākai uztveršanai. Sākumā (un, nemelošu, šad tad arī pašreiz…) es viņai sāku stāstīt to, par ko es domāju. Bet viņa draudzīgi un neatlaidīgi turpināja: es tev nejautāju par to, ko tu domā. Es tev jautāju – kā tu jūties? Ja jums ir jāšķīdina betona bloki, kas ir sakrauti virs jūsu emocijām, katru dienu sev uzdodiet šo jautājumu un uzrakstiet īsu atbildi.

Taču tie var būt arī citi jautājumi, daži autori iesaka metodi katru dienu, piemēram mēneša garumā, dienasgrāmatā uzrakstīt atbildi uz jautājumu: kas es esmu? Vai: ko es gribu? Vai: par ko es varu pateikties?

• Daži iesaka pulksteņa atgādinājums 2-3 reizes dienā. Katru reizi dzirdot signālu, jūs rakstiski atbildiet uz jautājumu: par ko es tieši šobrīd domāju? Kas pašreiz manī notiek? Šī metode palīdz veidot labāku kontaktu ar sevi, izkopt apzinātāku pašrefleksiju, iepazīt savas dzīves virzienu un dvēseles kustības.

 

Vingrinājums. Brīvā rakstīšana

Brīvā rakstīšana ir cits veids, kas var jums palīdzēt labāk uztvert savas emocijas, nojautas vai fiziskās reakcijas. Tā ir iekšējas ļaušanās prakse – jūs nekad iepriekš nevarat zināt, ko jūs rakstīsiet, pirms rakstīšana sākta. Tādā veidā jūs varat uzzināt ko tādu, kas nav bijis zināms iepriekš. Brīvā rakstīšana var atbrīvot rakstītāju.

Metode ir vienkārša. Atrodiet vietu, kur jūs nekas netraucēs. Dažas reizes lēni un dziļi ieelpojiet un izelpojiet. Pielieciet pildspalvu pie papīra un sāciet rakstīt. Neļaujiet sevi apstādināt tādiem pieņēmumiem, kā, piemēram; es taču nezinu, ko rakstīt! Lieciet roku ar rakstāmo pie papīra un var gadīties, ka roka zina vairāk par jūsu galvu. Rakstiet nepārtraukti konkrētu laika periodu, piemēram, 10 – 15 minūtes. Pildspalvai ir nepārtraukti jābūt kustībā, bez pauzēm, bez kļūdu labošanas un pat interpunkcijas zīmēm. Ļaujiet sevi pārsteigt uzrakstītajam, necenzējiet to.

 

Intuitīvās rakstīšanas vingrinājums

Atrodi klusu vietu, kur tev nekas netraucēs.

Velti neilgu brīdi elpošanas meditācijai, lai noskaidrotu un centrētu savu prātu un radītu apzināšanās telpu.

Vispirms uzraksti dažus teikumus vai jautājumus, ko tev liek darīt intuitīvā vadība. Tad fokusējies uz vienu jautājumu vai tēmu. Piemēram: Kā es varētu izveidot labākas attiecības ar manu ģimeni? Kas manī notiek? Ko es gribu? No kā man bail? Kā es varētu kļūt efektīvāks savā darbā? Kā man nonākt pie veselīgākiem ēšanas paradumiem?  Izlasi šo jautājumu vairākas reizes, ļauj tam ieskaneties visā savā būtībā un sāc rakstīt. Raksti visu, kas tev ienāk prātā. Nedomā un neveido spriedumus par to, ko tu esi uzrakstījis. Raksti to, kas nāk no tavas pildspalvas. Ja tu iesprūsti, tad vari rakstīt: es esmu iesprūdis. Liec tavai pildspalvai kustēties! Turpini rakstīt un nedomā, no kurienes rakstītais nāk.

Raksti 5, 10 vai 15 minūtes. Tu zināsi, kad tu būsi pabeidzis.

Kad esi pabeidzis, skaļi izlasi sevis uzrakstīto un vēro, ko tas tevī izraisa.

Mācies atpazīt, vai rakstītais ir nācis no tavas intuīcijas vai prāta. Un turpini praktizēt!

 

Rakstīšana kā savas vietas un sava ceļa meklēšana

Cilvēku, kas dodas sava aicinājuma meklējumos, ir nesalīdzināmi mazāk nekā to, kuri šajā ceļā nedodas. Tāpēc risks, ka būsi nesaprasts, ir diezgan liels. Tas ir tavs ceļš, tavas dzīves uzdevums – atrast, kas esi patiesībā, un kas ir tavs īpašais uzdevums šajā pasaulē. Tā ir intīma norise, ar kuru nevar dalīties ar katru. Taču, ja dosies šajā ceļā, tu noteikti atradīsi ceļa biedrus, kopienu, kas tevi sapratīs. Varbūt tie būs tavi jaunie draugi, kas tevi atbalstīs šajā ceļā, un neuzskatīs par dīvaini, kas ir gatavs riskēt ar “drošo” darbu vai attiecībām, kaut tās nesniedz nekādu gandarījumu. Tas, ka tu izjūti nemieru pakrūtē, ko rada domas par to, vai tu dari to, kas tev ir jādara, kas ir tavs aicinājums, kāda ir tavas dzīves jēga, ir labi. Tas nozīmē, ka tava dvēsele, kurā mājo tava unikalitāte, tava dāvana, tavs aicinājums, ir sakustējusies un aicina tevi doties tās atklāšanas ceļā. Tava dāvana reti par sevi vēstīs skaļi. Visbiežāk tā atnāk klusumā, vienatnē, kā nojausma, vīzija, fantāzija vai sapnis. Turklāt ne vienā reizē, bet gan daudzās un dažādās izpausmēs. Tavs kalkulējošais prāts šīs maigās nojautas var nosaukt par pilnīgām muļķībām, bet kāds tevī zina, ka tās nav muļķības, un ka tur slēpjas visas tavas dzīves jēga un nākotne.

Vēstuļu terapija

Es jau pieminēju, ka rakstīšana ir viena no svarīgākajām cilvēka iekšējo pasauli atklājošajām, attīstošajām un dziedinošajām praksēm. Cilvēka izaugsme ir grūti iedomājama bez dialoga ar sevi. Izcils šī dialoga rīks ir dienasgrāmata, taču dažiem cilvēkiem, iespējams, sākotnēji ir grūti šo formu pieņemt. Tad varam izmēģināt citas rakstīšanas prakses, kas palīdz spert pirmo soli sevis iepazīšanas ceļā. Ļoti noderīga metode ir vēstules rakstīšana sev. Tas ir viens konkrēts rakstīšanas uzdevums.

Sagādājiet rakstāmo un papīru. Atrodiet mierīgu vietu, kur jūs neviens netraucēs. Piecas minūtes pasēdiet pilnīgā klusumā, lai pilnībā pievērstos vēstules rakstīšanai.

Ja vēlaties, varat iedegt sveci vai radīt noskaņu ar citiem paņēmieniem.

Tad lieciet rakstāmo pie papīra un vienkārši sāciet rakstīt. Necenzējiet sevi. Nelabojiet gramatikas kļūdas, necentieties rakstīt pēc iespējas glītāk – vienkārši rakstiet visu, kas nāk. Neviens šo vēstuli nekad neredzēs! Rakstiet līdz rodas sajūta, ka enerģija sāk izsīkt, sāpes vai dusmas, ja tādas jutāt, sāk pagaist. Rakstiet, līdz rodas sajūta, ka vēstule ir uzrakstīta. Jūs pazīsiet to mirkli, kad vēstule ir uzrakstīta. Uzticieties sev!

Dažas vadlīnijas, kas var palīdzēt vēstules rakstīšanā:

• Adresējiet vēstuli Dzīvei, it kā tā būtu cilvēks. Rakstiet par savām bēdām, pretestību, bailēm, šaubām, dusmām.
• Varat adresēt vēstuli sev vai kādam pazīstamam vai iedomātam cilvēkam.
• Rakstiet par to, kas jums būtu jādara, bet ko jūs nedarāt.
• Ļaujiet tai jūsu personības daļai, kas vēlas kaut ko mainīt jūsu dzīvē, sarunāties šajā vēstulē ar to jūsu personības daļu, kura tam turas pretī.
• Izstāstiet stāstu, kam jau sen vajadzēja būt izstāstītam, bet jūs baidījāties tam ļaut izpausties.
• Rakstiet piedošanas vēstuli sev vai lūdziet piedošanu kādam citam.
• Varbūt ir kāda mokoša fantāzija, kas ir jāuzraksta un no tās ir jāatvadās?
• Varbūt ir kādas attiecības – profesionālās, privātās, kurām ir jābeidzas?
• Varbūt tā ir kāda mana loma, kas man jāatstāj pagātnē?
• Rakstiet jebkam un par jebko, kas šajā brīdī jums ir svarīgi.

Tagad lēni pārlasiet vēstuli, vēlams to darīt skaļi. Ļaujiet tai iedarboties uz jūsu sajūtām.

Visbeidzot atrodiet īpašu vietu, kur šo vēstuli ceremoniāli sadedzināt. Vērojot, kā tā deg, atlaidiet arī dusmas, bailes, pašpārmetumus, atbrīvojiet vietu jaunām iespējām, jaunam sākumam. Ja šajā mirklī vēlaties raudāt – ļaujieties asarām!

Izvēlieties vienu vārdu, kas raksturo to, ko vēlaties ieaicināt savā dzīvē, piemēram, īstums, gaisma, drosme, miers, mīlestība, prieks.

Noslēdziet vingrinājumu ar 5 – 20 minūšu garu klusuma brīdi, ļaujot šim vārdam iesakņoties jūsu iekšējā pasaulē.

Pierakstiet dienasgrāmatā:

• Kādu enerģiju es sevī sajūtu, to visu uzrakstot uz papīra?
• Kam man ir jāļauj savā dzīvē aiziet, un kam – ienākt?
• Kādu vienu konkrētu “nē”, es vēlos pateikt savā šī brīža dzīvē, lai teiktu lielāku “jā”, tam, ko es vēlos ieaicināt pai pastiprināt tā vietā?

 

[1] Jung, C. The Red Book: Liber Novus. 2007. 

 

[2] Hammaršelds, D. Ceļa zīmes. R.: Zvaigzne ABC