Par riska komponentes absolūto nepieciešamību dzīvē

2020. gada 15. maijs

Nasims Talebs tiek dēvēts par vienu no mūsdienu interesantākajiem domātājiem. Šajā provokatīvajā un praktiskajā grāmatā viņš apstrīd vairākus vispārpieņemtus uzskatus, piedāvājot savu skatījumu uz to, kā saprast pasauli, gūt profesionālus panākumus un veicināt taisnīgumu sabiedrībā. Ar piemēriem, kas sniedzas no Hammurapi līdz Donaldam Trampam, autors parāda, ka gatavība riskēt ar savu ādu ir būtiska ne vien varoņiem un svētajiem, bet arī veiksmīgiem visdažādāko profesiju pārstāvjiem.

Nasims Nikolass Talebs. Risks ar savu ādu. Ikdienā apslēptās asimetrijas.

(Fragments no grāmatas ievada)

Antajs bija gigants vai, precīzāk, pusgigants – mātes Zemes (Gajas) un jūras dieva Poseidona dēls. Viņam bija visai ekstravagants laika kavēklis – Antajs izaicināja uz cīņu dzimtajā grieķu Lībijā sastaptos ceļiniekus, tad nolika viņus uz lāpstiņām un piebeidza. Tiek uzskatīts, ka šis nežēlīgais hobijs bija dēla mīlestības izpausme, – Antajs gribēja no upuru galvaskausiem uzcelt savam tēvam veltītu templi.

Visi uzskatīja Antaju par neuzveicamu, bet viņam bija vājā vieta – milzis smēlās spēku no savas mātes Zemes. Zaudējis fizisku saskari ar Zemi, viņš zaudēja arī savu pārdabisko spēku.

Viens no Hērakla divpadsmit uzdevumiem (vienā no mīta versijām) bija uzveikt Antaju. Varonim izdevās pacelt Antaju gaisā un nožņaugt, kamēr tas bija atrauts no savas māmuļas.

Šis mīts māca, lūk, ko: tāpat kā Antaju, no zemes nedrīkst atraut arī zināšanas. Vēl vairāk – no tās nedrīkst atraut neko. Un šo saikni nodrošina risks ar savu ādu – tas, ka esam pakļauti visiem realitātes vējiem un maksājam par savas rīcības sekām, vienalga, vai tās būtu labas vai sliktas. Nobrāžot paši savu ādu mēs mācāmies un uzzinām ko jaunu – tā ir primārā signālsistēma, kuru senie grieķi dēvēja par pathēmata mathēmata (princips “mācies caur sāpēm” ir labi zināms visām mazu bērnu māmiņām).

Grāmatā “Antitrauslais” jau rakstīju, ka lielākā daļa gudrību, kuras mums šķiet “izgudrotas” universitātēs, patiesībā ir atklātas praktiskā darbībā un tikai vēlāk formalizētas un leģitimētas. Zināšanas, kuras gūstam mēģinājumu un kļūdu ceļā, uzkrādami pieredzi laika gaitā – citiem vārdiem sakot, saskarē ar zemi –, ir nesalīdzināmi pārākas par teorētiskām zināšanām. 

Par to, kur meklēt sabiedrības līderus un kur tos pavisam droši neatrast.

Par brīva cilvēka definīciju.

Par riska komponentes absolūto nepieciešamību dzīvē.

Par morāli un globalizāciju, par morāles mainīgo dabu atkarībā no mēroga.

Par politiķu un ierēdņu bailēm pieņemt drosmīgus lēmumus.

Par to, ka teikt nepopulāru patiesību ir tikums.

Un beidzot arī par to, kas ir sliktākais, kas ar mums dzīvē var notikt.

Brīnišķīga, man ļoti nozīmīga grāmata.

Uldis Pīlēns, arhitekts un uzņēmējs 

Talebs uzsver: šī grāmata ir pārdomas par to kā dzīvot, ēst, gulēt, diskutēt, cīnīties, draudzēties, strādāt, izklaidēties un pieņemt lēmumus nenoteiktības apstākļos.

Tiešām nevaru iedomāties piemērotāku grāmatu par ekonomiku un dzīvi lasīšanai Covid-19 pandēmijas laikā. 

Juris Rubenis, Integrālās izglītības institūta programmas direktors